Saksona pašreiz grasījās noņemt cepuri, bet tad atsēdās uz gultas. Viņa raudāja, raudāja pavisam klusu, lai neviens to nedzirdētu. Bet durvis nebija cieši aizveramas un pēkšņi trokšņaini pavērās. Saksona sarāvās, atskanot brāļa sievas balsij.
«Nu kas tev atkal noticis? Ja tev negaršo pupas…»
«Nē, nē,» Saksona ātri mēģināja paskaidrot. «Es tikai esmu nogurusi, un man sāp kājas. Man vienkārši negribējās ēst, Sāra. Esmu tikai briesmīgi nogurusi.»
«Ja tev būtu ļārūpējas par visu māju,» skanēja brāļa sievas atbilde, «un jāvāra, un jācep, un jāmazgā, un vēl jāpiedzīvo tik daudz nepatīkama kā man — tad tev būtu iemesls justies nogurušai. Tu vari smieties! Bet pagaidi tikai.» Sāra apstājās un ļauni glūnēja. «Pagaidi vien, es tev saku, kādā jaukā dienā tu būsi tik neprātīga un apprecēsies, un tad nāks tava kārta. Radīsies bērni, bērni un bērni — un būs vējā balles, zīda zeķes un trīs pāri kurpju uzreiz. Tu dzīvo kā niere pa taukiem — ne par ko citu tev nav jābēdā, kā vienīgi par savu pašas dārgo es, un pie tam visi tie āksti, kas lēkā ap tevi un stāsta par tavām skaistajām acīm. U! Vienā jaukā dienā tu kādam no viņiem uzkārsies kaklā, un tad tev pārmaiņas dēļ būs izdevība skraidīt ar zilām acīm.»
«Nerunā tā, Sāra,» Saksona protestēja. «Mans brālis tevi nekad nav sitis, to tu ļoti labi zini.»