«Domāju iet gulēt,» meitene teica.
«Dīvaini, ka tu neej dejot,» Sāra kašķīgi iebilda. «Jā, tiešām jocīgi — katru vakaru tu līdz nāvei nogurusi pārnāc mājās, bet katru vakaru vari iet un dejot līdz rīta gaismai.»
Saksona jau taisījās atbildēt, bet apdomājās un cieši saknieba lūpas. Bet pēkšņi viņa tomēr zaudēja pašsaval- dību un dedzīgi iesaucās:
«Bet tu taču arī kādreiz biji jauna?»
Nenogaidot atbildi, viņa pagriezās, izgāja no virtuves un iegāja savā istabā, kas bija blakus virtuvei. Tā bija gluži maza istabiņa, un arī šeit zemestrīce bija atstājusi savas pēdas griestu apmetumā. Gulta, lēts priežu koka krēsls un ļoti veca kumode bija visa mazās istabiņas iekārta. Kumodi Saksona atminējās visu savu dzīves laiku. Tā saistījās ar viņas visagrākām atmiņām. Viņa zināja, ka tā ceļojusi ar viņas senčiem pāri prērijai ar «prēriju kuģi». Kumode bija masīva mahagoni koka, bet iesprāgušiem un noskrambātiem sāniem, kas bija noticis toreiz, kad Roka kanjonā apgāzās rati. Apaļais caurums virsējā atvilktnē liecināja par kaujām ar indiāņiem pie Mazās Tērces. Par visiem šiem notikumiem viņai bija stāstījusi māte un pastāstījusi arī to, ka šī kumode atceļojusi kopā ar viņas vecākiem no Anglijas sen pirms Džordža Vašingtona dzimšanas.