Bez šaubām, var nožēlot šādu viedokli un saskatīt tajā zināmu sirds saltumu. Taču ar visu to viņa piezīmju burtnīcas var sniegt šā perioda hronistam ļoti daudz papildu detaļu, ku­rām tomēr ir sava nozīme un kuru dīvainības pašas par sevi neļaus pārsteidzīgi spriest par šo interesanto cilvēku.

Pirmās Zana Tarrū piezīmes datētas ar viņa ierašanās dienu Prānā, Jau sākumā tajās izteikts neparasts apmie-

rinājums par to, ka viņš nokļuvis tik neglītā pilsētā. Tālāk  īki aprakstīti abi bronzas lauvas, kas rotā mēriju, izteikti labvēlīgi apsvērumi par koku trūkumu, neizskatīgajām ēkām un bezjēdzīgo pilsētas plānojumu. Tarrū tur iepin arī tramvajos un uz ielas dzirdētas sarunas, neko tuvāk nepaskaidrojot, tikai ar nelielu piebildi kādam dialogam, kas skar cilvēku, vārdā Kānu. Tarrū dzirdējis divu tram­vaja konduktoru sarunu:

—   Tu taču pazīsti Kānu? — viens jautājis.

—   Kānu? Tādu plecīgu, ar melnām ūsām?

—   Tas pats jau ir. Viņš strādāja pie sliežu pārmijām.

—   Jā, kā tad!

—   Nu redzi, viņš ir miris.

—   Tā? Un kad tad?

—   Pec notikuma ar žurkām.

—   Redz kā! Un kas tad viņarn bija?

—       Es nezinu. Drudzis. Turklāt viņš nebija nekāds stip­rais. Viņam bija augoņi padusēs. Un viņš neizturēja.