Tomēr pirms šo jauno notikumu sīkāka izklāsta stāstītājs uzskata par derīgu sniegt kāda cita aculiecinieka domas par nule aprakstīto periodu. Zans Tarrū, ar kuru jau sastapāmies stāsta sākumā, bija apmeties Orānā pirms dažām nedēļām un kopš tā laika dzīvoja kādā lielā viesnīcā pilsētas centrā. Droši vien viņš bija pietiekami turīgs, lai iztiktu no saviem ienākumiem. Tomēr, lai gan pilsēta bija pamazam pieradusi pie viņa, neviens nevarēja pateikt, no kurienes viņš ieradies, nedz arī, kāpēc viņš ir šeit. Viņu sastapa visās sabiedriskajās vietās. Iestājoties pavasarim, viņu bieži redzēja pludmalē, viņš peldēja daudz un ar skaidri manāmu patiku. Aizvien smaidošais lāga vīrs, šķiet, bija draugos ar visiem parastajiem priekiem, tomēr nekļūdams to vergs. īstenībā vienīgais viņa paradums, ko varēja novērot, bija tas, ka viņš bieži apmeklēja spāniešu dejotājus un mūziķus, kuru mūsu pilsētā ir diezgan daudz.
Katrā gadījumā arī viņa piezīmju burtnīcas savā veidā ir šī grūtā laikposma hronika. Taču runa ir par ļoti īpatnēju hroniku, kas it kā pakļauta nodomam aprakstīt visu mazsvarīgo. Pirmajā mirklī varētu domāt, ka Tarrū tīšām mēģina mazināt visu cilvēku un lietu nozīmīgumu. Vispārējā sajukuma laikā viņš īstenībā centās kļūt par vēsturnieku tādām parādībām, kas nemaz neietilpst vēsturē.