Visu dienu jaunā sieva neizgāja no istabas, trešajā dienā iznāca ar-pārsietu roku. Nabaga meitenīte sāka nojaust, ka viņas pamāte ir ragana un viņa tai pārcirtusi roku. Ceturtajā dienā sotņiks pavēlēja savai meitiņai nest ūdeni, tīrīt māju kā vienkāršai zemniecei un nerādīties saimnieku galā. Grūti bija nabadzītei, bet nevarēja nekā darīt, vajadzēja izpildīt tēva gribu. Piektajā dienā sotņiks izdzina savu meitiņu kailām kājām no mājas, pat gabalu maizes neiedeva ceļam. Kā meitenīte tad sāka raudāt, aizklājusi rokām savu balto sejiņu: «Iegrūdi tu, tētiņ, postā savu īsto meitiņu! Ragana iegrūdusi postā tavu grēcīgo dvēseli! Lai dievs tev piedod, bet man, nelaimīgajai, kā redzams, viņš nav vēlējis dzīvot šai pasaulē!…» Un, lūk, vai tu redzi? …
Ļevko pievērsās Hannai, norādīdams ar pirkstu uz māju. «Skaties turp: redzi tur, patālāk no mājas ir pats stāvākais krasts! No šī krasta meitenīte metās ūdenī. Un no tā laika viņas vairs nav pasaulē …»
«Bet ragana?» Hanna bailīgi pārtrauca viņu, pievērsusi viņam asaru pilnās acis.
«Ragana? Vecas sievas izdomājušas, ka no tā laika visas slīkones, mēnesim spīdot, iznākot pana dārzā sildīties mēnesnīcā, un sotņika meitiņa tapusi viņām par vadoni. Kādu nakti viņa ieraudzījusi savu pamāti pie dīķa, uzbrukusi viņai un kliegdama ierāvusi to ūdenī.