Bet ragana arī te attapusies: pārvērtusies zem ūdens kādas slīkones izskatā un tādā kārtā izbēgusi zaļu niedru pletnei, ar ko slīkones gribējušas viņu sist. Ej nu tici sievām! Stāsta arī, ka sotņika meitiņa ik naktis sapulcinot slīkones un ieskatoties katrai sejā, gribēdama izdibināt, kura no viņām ir ragana, bet līdz šim vēl nav uzzinājusi. Un, ja gadās kāds cilvēks, tūliņ liek viņam uzminēt, citādi draud noslīcināt viņu. Lūk, mana Haļa, tā veci ļaudis stāsta!… Tagadējais pans grib šajā vietā ierīkot brūzi un tādēļ atsūtījis šurp deģi… Bet dzirdu sarunu troksni. Tur mūsējie atgriežas no līksmēm. Ardievu, Haļa! Guli mierīgi un nedomā par šīm sievu pasakām!» To teicis, viņš to apskāva cieši jo cieši, noskūpstīja un aizgāja.
«Ardievu, Ļevko!» Hanna sacīja, domīgi urbdamās acīm tumšajā mežā.
Milzīgs, ugunīgs mēness šajā brīdī diženi cēlās no zemes. Vēl puse no tā bija aiz zemes, bet jau visa apkārtne pielija ar svinīgu gaismu. Dīķis piebira dzirkstīm. Koku ēnas skaidri iezīmējās tumšajā zaļumā. «Ardievu, Hanna!» viņai aiz muguras atskanēja skūpsta pavadīti vārdi. «Tu atgriezies!» viņa sacīja atskatīdamās; bet ieraudzīja sev priekšā nepazīstamu jaunekli un novērsās. «Ardievu, Hanna!» atskanēja no jauna, un atkal kāds noskūpstīja viņu uz vaiga. «Lūk, nelabais uz- griīda vēl vienu!» viņa sapīkusi noteica.