Degs Dotrijs pašmauk- stināja lūpas tik klusi, ka vecais nevarēja to sadzirdēt, un Maikls ielēca no krasta tieši laivā, pat ķepas nesa- mērcējis. Atspēries pret Dotrija kamiesi, Maikls pārlēca viņam pāri un nokļuva laivas dibenā. Dotrijs vēlreiz pa- šmaukstināja, Maikls pagriezās ar purnu pret viņu un noguldīja galvu viņam uz ceļiem.

— Es tak varēšu zvērēt pie veselas bībeļu grēdas, ka suns man pieklīdis un vairs neatstājas, — viņš, klusi smiedamies, čukstēja Maiklam ausī. — Nu, sāc, sāc žig­lāk! — viņš mudināja laivinieku.

Vecais paklausīgi iemērca airi ūdenī un nevarīgi cen­tās uzņemt kursu apmēram uz to pusi, kur gaisma no­rādīja «Makembo» atrašanās vietu. Taču viņš bija par vārgu, sēca un aizelsās, un pēc katra vēziena pūtās. Stjuarts nepacietībā atņēma viņam airi un ķērās pats pie darba.

Pusceļā uz tvaikoni vecais pārstāja sēkt un ierunājās, pamājot ar galvu uz Maiklu.

—   Tas suns pieder lielam balts kungs uz šoners … tavs man dot desmit stienīši tabaka, — viņš piebilda pēc īsas vilcināšanās, nospriedis, ka pa to laiku sarunas biedrs būs sapratis informācijas svarīgumu.

—   Es tev pa galvu, nevis tabaku, — Dotrijs viņam pasolīja. — Baltais kungs mans draugs. Viņš tagad uz «Makembo». Es viņam vest suni uz kuģi.

Vecais neteica vairs ne vārda un, kaut arī nodzīvoja vēl ilgus gadus, nekad nevienam neieminējās par savu pusnakts pasažieri, kas bija aizvedis Maiklu.