iedomas, jo acu priekšā iznira nabagmājas kailās, drūmās sienas, kur večuks, baismi līdzīgs tādam, par kādu viņš pats reiz pārvērtīsies, nesaprotami purpinādams un šļup­stēdams, diedelēs tabakas krislīti, ko iebāzt vecajā māla pīpē, un kur nebūs iespējas tikt pie alus malciņa, nemaz jau nerunājot par sešām kvartām.

Maikls, kūpošās pīpes niecīgajā gaismā vērodams abus vecos vīrus — vienu kvernam zemē, otru stāvam kājās, nenieka nejēdza par vecuma traģēdiju, bet nešaubīgi sa­prata tikai vienu: pār mēru tīkams bija divkājainais bal­tais dievs, kas, ar burvja pirkstiem pieskardamies viņa ausij un mugurai, pavirpinādams viņa asti, bija pilnīgi iekarojis viņa suņa sirdi.

Māla pīpe izgailēja, vecais melnādainis, uz kruķa at­balstījies, apbrīnojami veikli pietrausās stāvus un ar vie­nīgo kāju sāka steberēt uz piekrasti. Dotrijam neatlika nekas cits kā piepalīdzēt vecajam ievilkt ūdenī mazu vien- koča laiviņu. Laivele bija izdobta no koka stumbra un tikpat veca un satrupējusi kā tās īpašnieks; lai iekāptu šajā kuģī, to neapgāžot, Dotrijam gribot negribot vaja­dzēja vienu kāju samērcēt līdz potītei, otru līdz ceļga­lam. Vecais ievēlās laivā velšus tik ātri, ka tai mirklī, kad braucamais teju, teju draudēja apgāzties, viņš ar ķermeņa svaru jau bija pārvarējis bīstamo zvalstības punktu un panācis līdzsvaru.

Maikls palika krastā, gaidīdams uzaicinājumu, vēl gluži cieši neizlēmis — sekot vai nesekot, tomēr zinādams, ka pilnīgi pietiktu ar kluso šmaukstu.