Esmu re­dzējis, kā salauž spēcīgus vīrus, un esmu redzējis citus, kurus briesmīga apiešanās padarīja trakus. Esmu bijis klāt, kad mirst gan veci, gan jauni cilvēki, esmu pat bēr­nus redzējis mirstam aiz bada. Esmu redzējis, kā vīrus un sievas sit ar pletnēm, rungām un dūrēm, kā nīlzirga ādas pātaga apvijas ap melnu zēnu kailajiem augumiem ar tādu spēku, ka ik cirtiens norauj ādu visa pātagas cirtiena garumā. Un tomēr ļaujiet man pēdīgi piebilst, ka nekad neesmu bijis tā satriekts par pasaules nežēlību kā jautras, smejošas, aplaudējošas publikas vidū, kad uz skatuves uzstājas dresēti dzīvnieki.

Cilvēks ar stiprām iekšām un vēsu galvu var paciest krietni daudz neapzinātas un netīšas cietsirdības un mo­cību, kas pasaulē eksistē aiz neapdomības un muļķības. Man ir tādas iekšas un tāda galva. Sirds man gandrīz kāpj pa muti ārā tikai tad, kad redzu aukstasinīgo, ap­zināto, rūpīgi pārdomāto nežēlību un mocības, kas izpau­žas deviņdesmit deviņās dresētu dzīvnieku izrādēs no simta. Par smalku mākslu izkopta nežēlība savu kulmi­nāciju sasniedz šādā dzīvnieku dresūrā.

Kaut arī man ir stipras iekšas un vēsa galva, kaut esmu pieradis pie skarbuma, nežēlības un brutalitātes, to­mēr, sasniedzis vīra gadus, atskārtu, ka neapzinoties cen­šos pats sevi pasargāt no sāpēm, ko pārdzīvoju dresētu dzīvnieku izrādēs, jo pieceļos un aizeju no skatītāju zāles, tiklīdz sākas šādi priekšnesumi.