Es sacīju «neapzinoties». Ar to gribēju vienīgi teikt — man nekad neienāca prātā doma, ka šādā veidā varētu vispār darīt galu izrādēm ar dresētiem dzīvniekiem. Es vienīgi centos pasargāt pats sevi un nekļūt par liecinieku tam, kas rada sāpes.

Taču pēdējos gados esmu dziļāk iepazinis cilvēka dabu un sapratis, ka neviens normāls, vesels cilvēks neciestu šādas izrādes, ja zinātu, kāda drausma nežēlība slēpjas aiz tām. Tādēļ iedrošinos šajās rindās izteikt trīs ierosi­nājumus.

Vispirms, lai visi cilvēki iepazīstas ar to neizbēgamo un nebeidzamo nežēlību, bez kuras nav iespējams dzīvniekus piespiest uz šādām izrādēm, par kurām publika maksā naudu. Otrkārt, iesaku, lai visi vīrieši un sievietes, zēni un meitenes pēc iepazīšanās ar dzīvnieku dresūras māk­slas aizkulisēm kļūtu par dzīvnieku aizsardzības vietējo vai visas valsts mēroga biedrību biedriem.

Pirms izsaku trešo ierosinājumu, man nepieciešama ne­liela atkāpe. Tāpat kā simtiem tūkstošiem citu cilvēku, esmu darbojies sabiedriskās organizācijās, kas cenšas iesaistīt masas tādā kustībā, kuras mērķis ir mazināt pašu postu un nelaimi. Tas ir grūts uzdevums, taču vēl grūtāk ir pārliecināt cilvēkus par nepieciešamību atvieglot mūsu «mazāko brāļu» likteni.