Šoneris «Pireneji», dziļi iegrimis zem kviešu kravas smaguma, gausi slīdēja pa okeānu, un cilvēks, kas bija piestājis pie tā dzelzs borta vieglā pirogā, bez grūtībām kāpa augšā. Kad atbraucējs bija sasniedzis treliņus un varēja pārredzēt klāju, viņam šķita, ka acu priekšā šūpojas blāva, tikko saskatāma dūmaka. Likās, ka tā nav nekas vairāk kā ilūzija, ka acīm pēkšņi aizvilkusies priekšā miglas plēve. Viņu pārņēma vēlēšanās to noraut, un tūlīt pat viņš nodomāja, ka kļūst vecs un ir laiks sūtīt uz Sanfrancisko pēc brillēm.

Pārkāpis pār treliņiem, viņš vispirms pārlaida skatienu garajiem mastiem, pēc tam sūkņiem. Tie nedarbojās. Likās, ka uz lielā kuģa viss ir kārtībā, un viņš brīnījās, kāpēc tas raidījis briesmu signālu. Viņš iedomājās savas salas laimīgos iedzīvotājus un cerēja, ka nav izcēlusies epidēmija. Kuģim varbūt bija aptrūcis dzeramā ūdens vai pārtikas. Viņš sarokojās ar kapteini un pēc izmocītās sejas un raižpilnās acu izteiksmes saprata — lai kāda nelaime atgadījusies, velti signāls nav raidīts. Tajā pašā mirklī atbraucējam degunā iesitās vāja nenosakāma smaka. Likās, ka deg labība.

Viņš izbrīnījies paskatījās apkārt. Divdesmit pēdas no viņa matrozis ar nogurušu seju drīvēja klāju. Viņa skatiens pakavējās pie matroža, un viņš ieraudzīja, ka tam tieši zem rokām paceļas tieva dūmu strūkliņa, sagriežas gredzenos un izzūd. Tagad viņš jau bija uz klāja. Kailo kāju raupjajām pazolēm ātri vien izspiedās cauri neparasts siltums. Tagad viņš zināja, kas kuģim par nelaimi. Viņš paskatījās uz baku, no kurienes visa gurdā komanda ar cerībām vēroja viņu. Svešinieka valgās, brūnās acis izlēja pār jūrniekiem tādu kā svētīgu gaismu, kas viņus glāstīja un it kā ietina bezgalīga miera mantijā.

— Cik ilgi jau deg, kaptein? — viņš jautāja maigā un rāmā balsī, kas atgādināja baloža dūdošanu. Vispirms kapteinis sajuta mieru un lēnību, kas dvesa no svešinieka, bet tad, iedomājoties visu, kas bija pārdzīvots un vei bus jāpārdzīvo, viņā uzvirmoja dusmas. Kādas šai skrandainajai sauszemes žurkai kaliko biksēs un kokviinas kreklā bija tiesības uzspiest viņam mieru un līst viņa pārguru- šajā, izmocītajā dvēselē? Kapteinis pats to neaptvēra: dusmu iemesls bija neapzināts emocionāls process.