— Piecpadsmit dienas, — viņš strupi atbildēja. — Bet kas jūs tāds esat?

— Mani sauc Makojs, — svešinieks atbildēja sirsnīgā un līdzjūtīgā balsī.

— Es gribēju zināt, vai jūs esat locis.

Makoja pētījošais skatiens pievērsās garam, plecīgam vīrietim ar noliesējušu, neskūtu seju, kurš bija pienācis klāt kapteinim.

— Es esmu tāds pats locis kā kurš katrs, — Makojs atbildēja. — Mēs visi te esam loči, kaptein, un es pazīstu katru šo ūdeņu collu.

Bet kapteinim trūka pacietības.

— Man vajadzīgs kāds no vietējās varas pārstāvjiem. Man jāparunājas ar viņiem — un, jo ātrāk, jo labāk.

— Tādā gadījumā es varu būt jums noderīgs.

Un atkal šī mānīgā miera sajūta un nokaitētais ceplis zem kājām! Kapteiņa.uzacis nepacietīgi un nervozi pacēlās un dūres savilkās, it kā viņš grasitos sist.

— Velna milti, kas jūs tāds esat? — viņš uzkliedza.

— Esmu galvenais tiesnesis, — joprojām tikpat klusā un laipnā balsi skanēja atbilde.

Garais, plecīgais cilvēks laida vaļā griezīgus smieklus, kas bija drīzāk histēriski nekā jautri. Kā viņš, tā kapteinis vēroja Makoju neticīgi un izbrīnījušies. Neiedomājami, ka šis baskājainais sauszemes žurka varētu ieņemt tik augstu posteni! Zem atpogātā kokvilnas krekla varēja redzēt sirmām spalvām noaugušas krūtis; apakšveļas nebija. No izbalējušās salmenes apakšas līda laukā sirmas pinkas. L'.dz puskrūtīm sniedzās savēlusies patriarha bārda. Jebkurā gatavu apģērbu veikalā par viņa drēbēm dotu ne vairāk kā divus šiliņus.

— Vai jūs neesat rada Makojam no brigas «Devība»? — kapteinis jautāja.