— To ir četras, un visas ir zemas, — Makojs atbildēja.

— Pirmā uz dienvidaustrumiem ir Matueri. Cilvēku uz tās nav, lagūnā iekšā netiek. Tad nāk Tenarunga. Kādreiz uz tās dzīvoja pārdesmit cilvēku, bet tagad, jādomā, nav palicis neviens. Turklāt kuģis tik un tā netiek iekša lagūnā, ūdens tur apmēram asi dziļš. Pārējās divas salas ir Vehauga un Teuararo. Nav ne lagūnu, ne cilvēku, ļoti zemas. Šajās salās «Pirenejiem» nav kur apstāties. Tā ir droša bojā eja.

— Paklausieties tik! — kā traks iekliedzās kapteinis. — Cilvēku nav! Lagūnās iekšā tikt nevar! Kāda velna pēc tad ir tādas salas? Nu labi! — viņš pēkšņi ierēcās kā saniknots terjers. — Aiz ziemeļrietumiem kartē ir vesela čupa salu. Ko jūs teiksiet par tām? Varbūt vismaz pie vienas var piestāt mans kuģis?

Makojs mierīgi pārdomāja atbildi. Viņam nebija vajadzīga karte. Visas šīs salas, rifi, sēkļi, lagūnas, ieejas tajās un attālumi bija atzīmēti viņa atmiņas kartē. Viņš zināja tos tikpat labi, kā pilsētnieks zina savas pilsētas mājas, ielas un šķērsieliņas.

— Papakena un Vanavana ir simt, ja ne vairāk jūdžu uz rietumiem vai, pareizāk sakot, uz ziemeļrietumiem, — viņš teica. — Viena ir neapdzīvota, no otras, cik esmu dzirdējis, iedzīvotāji pārcēlušies uz Kadmusa salu. Bet, lai nu kā, nevienā lagūnā nav ieejas. Ahunui ir vēl simt jūdžu tālāk uz ziemeļiem. Nav ne ieejas lagūnā, ne cilvēku.

— Labi, bet četrdesmit jūdžu no tām ir vēl divas salas? — jautāja kapteinis Devenports, paceldams galvu no kartes.

Makojs pamāja ar galvu.

— Parosa un Manuhungi, ne ieejas lagūnā, ne cilvēku. Četrdesmit jūdžu no tām ir Nengo-Nengo, taču tur arī nav ne cilvēku, ne ieejas lagūnā. Bet turpat ir Hao sala Tas ir tas, kas mums vajadzīgs. Lagūna ir trīsdesmit jūdžu gara un piecas jūdzes plata. Tur ir daudz iedzīvotāju. Ūdeni var dabūt, cik uziet. Lagūnā var iebraukt jebkurš kuģis.

Viņš apklusa un līdzjūtīgi paskatījās uz kapteini Deven- portu, kas, noliekdamies pār karti ar cirkuli rokā, nupat bija izdvesis klusu nopūtu.