— Bet zemei jābūt tepat, kad es jums saku! — no kuģa pakaļgala kliedza kapteinis Devenports.

Makojs nomierinoši pasmaidīja, bet kapteinis kā_prātā jucis paraudzījās viņā, paņēma sekstantu un ķērās pie aprēķiniem.

— Es zināju, ka man ir taisnība! — viņš gandrīz vai kliedza, pabeidzis aprēķinus. — Divdesmit viens, piecdesmit pieci dienvidu platuma, viens, trīsdesmit seši un divi — rietumu garuma. Mēs atrodamies te. Sala atrodas astoņas jūdzes vēja pusē. Bet kas iznāca jums, mister Konig?

Vecākais palīgs ieskatījās savos aprēķinos un klusi teica:

— Platums man ir tas pats — divdesmit viens, piecdesmit pieci, bet garums — viens, trīsdesmit seši, četrdesmit astoņi. Tas nozīmē, ka sala atrodas aizvēja pusē… Bet kapteinis Devenports uzklausīja viņa secinājumus, tik nicīgi klusēdams, ka misteram Konigam atlika vienīgi nošņirkstināt zobus un klusībā pikti nolamāties.

— Vairāk pret vēju! — kapteinis pavēlēja stūrmanim.

— Trīs strēķus pa labi, tā turēt!

Viņš atkal iedziļinājās aprēķinos un pārbaudīja tos. Sviedri viņam plūda aumaļām. Viņš kodīja ūsas, lūpas un zīmuli, skatīdamies uz cipariem kā uz spoku. Pēkšņi mežonīgā dusmu uzliesmojumā viņš saburzīja aprakstīto papīru un samīdīja to kājām. Misters Konigs atriebīgi nosmīnēja un novērsās, bet kapteinis Devenports atspiedās pret kajīti un pusstundu nebilda ne vārda, tikai domāja un bezcerīgi lūkojās tālumā.

— Mister Makoj, — viņš negaidot ierunājās. — Apmēram četrdesmit jūdzes uz ziemeļiem vai ziemeļrietumiem ziemeļu virzienā no šejienes kartē ir norādīta salu grupa — Akteo'na salas. Ko jūs teiksiet par tām?