— Bet cik daudz šī straume mūs aiznesusi sāņus? — ērcīgi jautāja kapteinis. — Kā es varu zināt, par cik strēķiem lai pagriež?

— Es arī nezinu, kaptein, — ārkārtīgi laipni atbildēja Makojs.

Atkal uzpūta vējš, un «Pireneji», klājam blāvi mirgojot pelēkajā dienas gaismā, strauji iegriezās vējā. Tad šoneris tika panests atpakaļ, sagriezts un šķērsoja savas pēdas, taustot ceļu uz Akteona salām, ko mastos sēdošie matroži kā neredzēja, tā neredzēja.

Kapteinis Devenports plīsa vai pušu. Viņa dusmas izpaudās drūmā klusēšanā, un visu pēcpusdienu viņš soļoja pa klāju vai arī stāvēja, atspiedies pret vantīm. Iestājoties naktij, viņš, pat neaprunājies ar Makoju, lika pagriezt šoneri uz ziemeļrietumiem. Misters Konigs, kas slepeni paskatījās kartē un kompasā, un Makojs, kas atklāti un vientiesīgi pārbaudīja kursu pēc kompasa, saprata, ka viņi brauc uz Hao salu. Ap pusnakti vējš pierima, pie debesīm iemirdzējās zvaigznes. Cerībā uz labu laiku kapteinis Devenports kļuva mundrāks.

— Kuģa vietu noteikšu no rīta, — viņš sacīja Makojam, tt kaut arī man ir mīkla, uz kura platuma grāda mes atrodamies. Bet es lietošu Samnera metodi un noteikšu to, Vai jūs zināt, kas ir Samnera līnija?

Un viņš sīki izskaidroja Samnera metodes būtību.

Diena bija skaidra, no austrumiem vienmērīgi pūta pasāts, un šoneris tikpat vienmērīgi traucās uz priekšu ar deviņu mezglu ātrumu.

Kapteinis un vecākais palīgs noteica atrašanās vietu pēc Samnera metodes, abu aprēķini saskanēja, un dienas Vidū izdarītie aprēķini apstiprināja no rīta izdarīto aprēķinu pareizību.

— Vēl divdesmit četras stundas, un mēs būsim galā, — kapteinis Devenports apgalvoja Makojam. — Tīrais brī- ttums, kā mūsu lāga večuka klājs vēl turas! Bet tas nebūs ilgi. Tas nevar būt ilgi. Palūkojieties, kā kūp ar katru dienu stiprāk un stiprāk. Bet sākuniā klājs bija ciešs, pirms Izbraukšanas no Frisko par jaunu nodrīvējām. Es biju pārsteigts, kad pirmo reizi izlauzās uguns un vajadzēja aizdrīvēt lūkas. Bet kas tad tas?