Viņš pēkšņi apklusa un, žokli atkāris, skatījās uz dūmu spirālīti, kas locījās un vijās aiz bezanmasta divdesmit pēdas virs klāja.

— Kā tie tur gadījās? — viņš sašutis jautāja.

Zemāk nekādu dūmu nebija. Tie, jādomā, bija pacēlušies no klāja, atraduši aiz masta patvērumu no vēja un divdesmit pēdu augstumā kaut kāda dabas untuma dēļ ieguvuši apveidu un kļuvuši redzami. Dūmi atrāvās no masta un kādu brīdi karājās kapteinim virs galvas kā draudoša zīme. Tad vējš izkliedēja tos — un kapteiņa žoklis atgāja atpakaļ vietā.

— Kā jau teicu, kad mēs pirmo reizi drīvējām ciet lūkas, es biju pārsteigts. Klājs bija ciešs, un tomēr dūmi spiedās laukā kā no sieta. Un tā mēs nepārtraukti drīvējam un drīvējam. Apakšā jābūt baismīgam spiedienam, ja dūmi atrod tik daudz spraugu.

Tajā vakarā debesis atkal aizsedza mākoņi un sāka smidzināt lietus. Vējš visu laiku mainījās, te pūta no dienvidaustrumiem, te no ziemeļaustrumiem; pusnaktī «Pire- nejus» atsvieda atpakaļ spējš brāziens no dienvidaustrumiem, un no šā brīža vējš pūta nepārtraukti.

— Agrāk par desmitiem vai vienpadsmitiem mēs līdz Hao netiksim, — kapteinis Devenports nosūrojās septiņos no rīta, kad austrumu pusē samilzusi mākoņu blīva bija iznīcinājusi pēdējo cerību uz saulainu dienu. Mirkli vēlāk viņš žēlabaini jautāja: — Un kur tad ir tās straumes?

Novērotāji vēl aizvien neredzēja zemi, un dienā gan rāmi līņāja lietus, gan atjoņoja spējas brāzmas. Naktī no rietumiem sāka velties milzu viļņi. Barometrs bija nokri- ties līdz divdesmit deviņi piecdesmit.