Vēja nebija, bet okeāns kļuva bargāks un bargāks. Drīz vien šoneri kā spēļu lietiņu valstīja vareni viļņi, kas nebeidzamā rindā nāca no tumsas. Cik ātri vien abu sardžu matroži jaudāja, tika ierēvētās buras, bet, kad pārgurušie vīri bija pabeiguši darbu, tumsā varēja dzirdēt nīgras un gaudīgas, neparasti dzīvnieciskas un draudīgas balsis. Kad sargmatro- žus aicināja kuģa pakaļgalā piesiet un nostiprināt takelāžu, viņi neslēpa savu saīgumu un nevēlēšanos paklausīt. Katrā gausajā kustībā slēpās protests un draudi. Gaiss bija mitrs un gļotaini lipīgs, un, tā kā nejuta ne mazākā vējiņa, visi smagi elpoja, alkaini tverdami gaisu. Sviedri plūda pa sejām un kailajām rokām, un kapteiņa Deven- porta sakritušajā un vairāk nekā jebkad izmocītajā sejā, raižpilnajās, sastingušajās acīs bija lasāma neizbēgama nelaimes priekšnojauta.

— Viesulis ir vairāk uz rietumiem, — iedrošinot teica Makojs. — Ļaunākajā gadījumā mūs skars tā mala.

Kapteinis Devenports tomēr nebija nomierināms un laternas gaismā sāka lasīt to «Konspekta» nodaļu, kur bija ieteikumi jūrniekiem, kā vadāmi kuģi ciklonos un vētrās. Klusumu traucēja vienīgi jungas paklusā šņukstēšana šonera vidusdaļā.

— Vai tu apklusīsi! — kapteinis pēkšņi uzbrēca tik nikni, ka visi, kas bija uz klāja, satrūkās, bet noziedznieks aiz bailēm sāka vaimanāt vēl gaužāk. — Mister Konig, — aiz dusmām un satraukuma drebošā balsī kapteinis uzrunāja savu palīgu, — esiet tik laipns un ar beržamo suku aizbāziet muti tam knēvelim!

Bet pie zēna aizgāja Makojs, un pēc pāris minūtēm junga nomierinājās un aizmiga.

īsi pirms rītausmas no dienvidaustrumiem atlidoja pirmā vēsma, kas maz pamazām pārgāja spēcīgā brīzē. Visa komanda bija uz klāja un gaidīja, kas notiks tālāk.

— Tagad viss būs kārtībā, kaptein, — sacīja Makojs, stāvēdams cieši blakus Devenportam. — Viesulis aizdrāzās uz rietumiem, bet mēs esam uz dienvidiem no tā. Mūs ķēra tikai šī brīze. Stiprāka tā vairs nekļūs. Var vilkt x augšā buras.