— Man reiz gadījās dzirdēt par šīm Paumotu, — novaidējies teica kapteinis, atklādams savu vaska bālo seju. — Man par tām stāstīja kapteinis Moijendeils, kad bija pazaudējis te kuģi. Es vēlāk pasmējos par viņu. Lai dievs man piedod, ka es smējos par viņu. Kas tas ir par sēkli? — viņš jautāja Makojam.

— Nezinu, kaptein,

— Kāpēc jūs nezināt?

— Tāpēc, ka agrāk nekad neesmu to redzējjs un neesmu par to arī dzirdējis. Es zinu, ka kartēs šā sēkļa nav. Sis rajons nekad nav pamatīgi pētīts.

— Tātad jūs nezināt, kur mēs atrodamies?

— Tāpat kā jūs, — Makojs laipni atbildēja.

Četros pēc pusdienas tālumā parādījās kokospalmas, it kā tās augtu tieši ūdenī. Mazliet vēlāk virs ūdens izcēlās zems atols.

— Tagad es zinu, kur mēs atrodamies, kaptein. — Makojs nolaida binokli. — Tā ir Apņēmības sala. Mēs esam četrdesmit jūdzes no Hao salas, un vējš pūš mums taisni pierē.

— Tad sagatavojieties, apstāsimies tepat. Kur ir ieeja lagūnā?

— Lagūnā var iebraukt tikai piroga. Bet tagad, kad mēs zinām, kur atrodamies, mēs varam laist uz Barklaja de Tolli salu. Tā ir tikai simt divdesmit jūdzes no šejienes uz ziemeļrietumiem ziemeļu virzienā. Ar tādu vēju mēs būsim tur rīt no rīta pulksten deviņos.

Kapteinis iedziļinājās kartē un apsvēra pie sevis.

— Ja mēs sadauzām to te, — Makojs piebilda, — mums tik un tā laivās jābrauc uz Barklaja de Tolli salu.

Kapteinis nodeva pavēles, un «Pireneji» velreiz pagriezās, lai dotos ceļā pa neviesmīlīgo okeānu.

Nākamajā dienā uz kūpošā šonera valdīja tas pats izmisums, kas tagad draudēja izvērsties par dumpi. Straume bija kļuvusi stiprāka, vējš piestājis, un šoneri nesa uz rietumiem. Novērotāji pavēstīja, ka tālu austrumos, no masta gala tikko saskatāma, parādījusies Barklaja de Tolli sala, un šoneris vairākas stundas pēc kārtas veltīgi mēģināja izlauzties līcļz tai. Pie apvāršņa kā mirāža rēgojās kokos- palmas, kas bija saredzamas tikai no masta. Uz klāja stāvošajiem palmas bija paslēptas aiz zemes izliekuma.