Kapteinis Devenports atkal aprunājās ar Makoju un iedziļinājās kartē. Septiņdesmit piecas jūdzes uz dienvid- i austrumiem atradās Makemo sala. Tās lagūna stiepās trīsdesmit jūdžu garumā, un ieeja tajā bija lieliska. Bet, kad kapteinis deva pavēles, komanda atteicās paklausīt. Matroži paziņoja, ka viņiem pietiekot cepināties uz elles ugunīm. Zeme turpat vai ar roku aizsniedzama. Kas par to, ka šoneris netiek tai klāt? Viņi varot braukt arī laivās. Un tad lai šoneris degot. Viņiem dzīvība vēl kaut ko nozīmējot. Viņi uzticīgi esot kalpojuši kuģim, tagad viņi kalpošot paši sev.

Pagrūduši nost otro un trešo palīgu, matroži metās pie laivām un drudžaini gatavojās nolaist tās ūdenī. Kapteinis Devenports un vecākais palīgs ar revolveriem rokā devās uz šonera pakaļgalu, kad, uzkāpis uz kajītes, matrožus uzrunāja Makojs.

Izdzirduši pirmās lēnīgās, dūdojošās balss skaņas, matroži apstājās, lai klausītos. Viņš iedvesa tiem savu neizsakāmo pārliecību, un vienkāršās domas kā burvju strauts plūda uz matrožu sirdīm, un viņi paši pret savu gribu atvilga. Atmiņā atausa sen aizmirsti laiki, daži atcerējās bērnu dienās dzirdētās šūpuļa dziesmas, mātes mierinošos vārdus un glāstus, dienas gaitām beidzoties. Un viņiem sāka likties, ka šajā pasaulē vairs nav raižu, nav briesmu, nav noguruma. Viss bija, kā vajag, un bija pats par sevi saprotams, ka viņiem nav ko domāt par sauszemi un ar šo peldošo elli no jauna jādodas okeānā.

Makojs runāja vienkārši, bet nebija jau no svara, ko viņš runā. Viņa personība runāja pārliecinošāk par jebkuriem vārdiem. Tā bija pārdabiski smalkas un bezdibenīgi

dziļas dvēseles alķīmija, valdzinoša, pievilcīgi pazemīga un neparasti valdonīga gara izpausme. Tas bija gaismas stars tumšajās matrožu dvēseļu kapenēs, daudz tīrāks un neizmērojami lielāks spēks par to, kas slēpās kapteiņa un vecākā palīga revolveru spožajos, nāvi nesošajos stobros.