— Šoneris vairs neklausa, — atbildēja kapteinis.

— Labi. Tas griežas apkārt. — Makojs palūkojās pār bortu. — Mīkstas, baltas smiltis. Labāku neko nevar vēlēties. Lieliska piestātne.

Līdzko šoneris bija pagriezis pakaļgalu pret vēju, tam pāri aizvēlās baismīgs dūmu un uguns vilnis. Apsvilinātais kapteinis izlaida no rokām stūri. Skrienot uz laivu, viņš paskatījās uz Makoju, kurš pagāja sāņus, lai palaistu viņu garām.

— Jūs pirmais! — kapteinis uzsauca, sagrābdams Makoju aiz pleca un gandrīz pārgrūzdams viņu pār treliņiem. Taču uguns bija bīstami tuvu, un kapteinis lēca tūlīt aiz Makoja; abi iekājās trosē un vienlaikus nošļūca laivā.

Negaidot nekādus rīkojumus, laivas priekšgalā stāvošais matrozis pārgrieza trosi. Jau paceltie airi iecirtās ūdenī, un laiva šāvās uz krastu.

— Lieliska piestātne, — raudzīdamies atpakaļ, murmināja Makojs.

— Jā, lieliska piestātne, bet bez jums mēs to nebūtu atraduši, — atbildēja kapteinis.

Trīs laivas ātri tuvojās baltajam, ar koraļļiem nosētajam krastam; drusku tālāk, kokospalmu birzītes malā, bija redzamas kādas sešas septiņas no zālēm taisītas būdiņas un pārdesmit izbijušos iedzimto, kas, acis ieplētuši, skatījās uz viņu salā piestājušo ugunspūķi.

Laivas atdūrās krastā, un viņi izkāpa baltajās smiltīs.

— Bet tagad, — teica Makojs, — man japadoma, ka tikt atpakaļ uz Pitkernu.