Kapteinis Devenports pagrieza stūri.

— Ziemeļrietumi, kaptein!

— Ir ziemeļrietumi!

— Bet tagad rietumi!

Soli pa solim iedams iekšā lagūnā, šoneris apmeta loku un nostājās ar pakaļgalu pret vēju; tikpat lēni un mierīgi kā cilvēks, kam lemts dzīvot vēl tūkstoš gadu, Makojs dziedošā balsī izrunāja komandas vārdus:

— Vēl vienu rumbu, kaptein!

— Ir vēl vienu rumbu!

Kapteinis Devenports mazliet pagrieza stūri, tad strauji mainīja virzienu un atkal pavisam nedaudz pagrieza stūri.

— Tā turēt!

— Ir tā turēt!

Kaut gan tagad vējš pūta no pakaļgala, karstums bija tik neizturams, ka kapteinis tikai greizi palūkojās uz kompasu, griezdams stūri pamīšus te ar vienu, te ar otru roku, bet ar brīvo paberzēdams vai aizsegdams vaigus, uz kuriem bija sākušas mesties čulgas. Makojam jau svila bārda, un kapteinim iesitās degunā tik stipra gruzduma smirde, ka viņš piepeši pagriezās un noraizējies paskatījās uz veco vīru. Lāgu lāgiem kapteinis pavisam palaida vaļā stūri, lai patrītu apdedzinātās rokas gar biksēm. Visas bezanmasta buras līdz pēdējai aizrāva liesmu virpulis, un viņiem abiem vajadzēja liekties līkumā un sargāt seju.

— Tagad, kaptein, — teica Makojs, pamezdams skatienu uz priekšā guļošo zemo krastu, — četrus rumbus pa labi un tā turēt.

Viņiem apkārt un virsū krita degoši tauvu gabali un buru skrandas. Kapteinim pie kājām gruzdēja darvaina trose; sarijies sīvos dūmus, kas cēlās no tās, viņš sāka neganti klepot, bet stūri no rokām neizlaida.

Šoneris skāra dibenu un, paslējis priekšgalu augstāk, līgani apstājās. No grūdiena kapteinim un Makojam uz galvas nobira degošu atlūzu krusa. Kuģis vēlreiz pagāja uz priekšu un atkal apstājās. Ar ķīli sadrupinājis trauslos koraļļus, tas vēlreiz pavirzījās uz priekšu un apstājās trešoreiz.

— Precīzāk pēc rumba, — teica Makojs. — Precīzāk? — viņš pēc brīža klusi jautāja.