Arī mani dārzs ļoti interesēja; mēs abi ar Rodžeru tur atklājām daudz interesanta. Rodžers, piemēram, uzzināja, ka nav ieteicams bāzt degunu klāt sirseņiem, ka apkārtnes kranči riedami laižas lapās, tiklīdz viņš pa vārtiņu spraugu uz tiem ciešāk paskatās, un ka cāļi, kas reizēm pēkšņi nolēca no fuksiju dzīvžoga un, čiepstēdami kā negudri, tūliņ cēlās spārnos, ir gan ļoti tīkams, bet stingri aizliegts medījums.

Šās leļļu mājiņas dārzs bija īsta burvju valstība, vesels puķu mežs, kurā kūņojās tādas dzīvas radības, kādu es vēl nekad nebiju redzējis. Starp katra rozes zieda bieza­jām, zīdainajām lapiņām dzīvoja sīki, krabjiem līdzīgi zir- neklīši, kas sāniski metās prom, ja tos iztramdīja. Mazie, caurspīdīgie ķermenīši krāsā pieskaņojās puķēm, uz ku­rām zirneklīši mitinājās: tie bija sārti, ziloņkaula krāsā, tumšsarkani vai sviesta dzeltenumā. Pa rožu stublā­jiem, kas bija kā nosēti ar laputīm, kā tikko nolakotas rotaļlietiņas kustēja mārītes: nespodri sarkanas mārītes ar lieliem, melniem raibumiem; gaišsarkanas mārītes ar brūniem raibumiem; oranžkrāsas mārītes ar pelēkiem un brūniem traipiņiem. Mīlīgās, apaļās mārītes rāpaļāja pa rožu stublājiem un barojās ar anēmiskajām laputīm.