Tagad es atrados skaistajā Vīnē otro reizi. Laba rezultāta gaidās, apņēmības un lepnuma pilns, es aiz nepacietības gribēju ātrāk nokārtot eksāmenu. Par to biju tik ļoti pārliecināts, ka paziņojums par manu neuzņemšanu iedarbojās uz mani kā zibens no skaidrām debesīm. Kad es griezos pie rektora ar jautājumu, kādi ir manas neuzņemšanas cēloņi akadēmijas mākslas nodaļā, rektors man atbildēja, ka atvestie zīmējumi neatstājot ne mazāko šaubu par to, ka mākslinieks no manis neiznāks. No šiem zīmējumiem redzams, ka man ir dotumi arhitektūras jomā. Man vajagot pilnīgi atmest domas par mākslas nodaļu un padomāt par arhitektūras nodaļu. Rektors izteica sevišķu izbrīnu par to, ka es līdz šim laikam vispār neesot mācījies nekādā celtniecības skolā.

Samulsis es pametu brīnišķīgo ēku Šillera laukumā un pirmo reizi savā īsajā dzīvē pats ar sevi pārdzīvoju disharmoniju. Tas, ko es tagad dzirdēju no rektora mutes par savām spējām, kā zibens apgaismoja man tās iekšējās pretrunas, kuras es zemapziņā pārdzīvoju jau agrāk. Tikai līdz šim es nevarēju sev skaidri atbildēt, kāpēc un no kā tas notiek.

Pēc dažām dienām arī man pašam kļuva pilnīgi skaidrs, ka jākļūst par arhitektu.

Ceļš uz arhitekta profesiju man bija ērkšķu pilns. Ietiepības dēļ es veltīgi zaudēju daudz laika reālskolā un tagad par to nācās samaksāt. Lai iekļūtu akadēmijas arhitektūras nodaļā, sākumā vajadzēja beigt celtniecības tehnisko skolu. Bet, lai tiktu tajā, bija nepieciešams vidusskolas atestāts. Bet nekā no tā man nebija. Reāli domājot, likās, ka manu sapņu īstenošana ir pilnīgi neiespējama.

Kad pēc mātes nāves es trešo reizi atbraucu uz Vīni, - šoreiz uz daudziem gadiem, - es atkal biju garīgi līdzsvarots, manī bija atgrie­zusies agrākā neatlaidība, un tagad es pilnībā zināju savu mērķi. Es stingri nolēmu kļūt par arhitektu. Visus šķēršļus vajadzēja salauzt, par kapitulāciju to priekšā nebija pat runas.