Tādējādi, visu pārdomājot, es savā priekšā redzēju sava nelaiķa tēva piemēru. Viņš taču varēja no lauku puišeļa un kurpnieka mācekļa pacelties līdz valsts ierēdņa līmenim. Taču es jutu stiprāku pamatu zem kājām, manas iespējas likās lielākas. To, ko es toreiz uztvēru kā likteņa nežēlastību, tagad esmu spiests atzīt kā nolemtības gudrību. Trūkuma dieviete paņēma mani savās nežēlīgajās rokās. Daudzreiz man šķita, ka tūlīt mani salauzīs trūkums, bet patiesībā tādi mirkļi norūdīja manu raksturu cīņai, un galu galā šis raksturs uzvarēja. Tieši šim savas dzīves periodam man jāpateicas par to, ka es pratu kļūt stiprs un nelokāms. Tagad es dodu svētību šim laikam, ka tas izrāva mani no ērtās dzīves tukšuma, ka mani, memmesdēliņu, "atrāva" no mīkstajiem pēļiem un atdeva trūkuma mātes rokās. Tas man deva iespēju iepazīt nabadzību un ciešanas, kā arī iepazīstināja ar tiem, ar kuriem vēlāk kopā bija lemts cīnīties.

    * * *

Šajā pašā laikā es sastapos ar divām briesmām, par kurām agrāk zināju tikai nosaukuma pēc, un kuru nozīmi vācu tautas likteņos, protams, nesapratu. Te es domāju par marksismu un jūdaismu.

Vīne - pilsēta, kas tik daudziem šķiet brīnišķīgu mierinājumu krātuve, laimīgu cilvēku un svētku pilsēta. Taču manā atmiņā tā diemžēl ir palikusi tikai kā manas dzīves skumjākais posms.

Arī tagad šī pilsēta manī izsauc tikai smagas atmiņas. Vīne - šajā vārdā man apvienojas 5 smagi ciešanu un zaudējumu gadi, kuru laikā es sākumā cīnījos par gabaliņu maizes kā melnstrādnieks, pēc tam kā sīks rasētājs. Es toreiz dzīvoju patiešām pusbadā un neatceros, ka tajā laikā būtu jebkad paēdis. Bads bija mans uzticamākais ceļabiedrs, kas nekad neatstāja un godīgi dalījās ar mani visu šo laiku.

Iegādājoties jebkuru jaunu grāmatu, kopā ar mani šajā pirkumā piedalījās tas pats mans uzticamākais ceļabiedrs - izsalkums. Katra operas izrādes apmeklēšana nozīmēja to, ka mans uzticamais draugs paliek kopā ar mani uz ilgāku laiku. Citiem vārdiem, ar šo nežēlīgo ceļabiedru man vajadzēja cīnīties ik dienu. Taču šajā laikā es mācījos vairāk nekā jebkad savā dzīvē. Bez darba arhitektūrā un operas izrāžu retas apmeklēšanas, ziedojot šīm vajadzībām jau tā nabadzīgās pusdienas, man bija tikai viens prieks, - tās bija grāmatas.