Es lasīju bezgalīgi daudz un pamatīgi. Viss brīvais laiks, kas palika pāri pēc darba, pilnīgi tika izmantots šai nodarbībai. Vairāku gadu laikā es radīju sev zināmu zinību rezervi, ar kuru barojos līdz pat šim laikam.

Vēl vairāk.

Šajā laikā manī veidojās zināmi priekšstati par pasauli un izveidojās pasaules uzskats, kas lika granīta pamatus manai tagadējai cīņai.

Tos uzskatus, kurus es ieguvu toreiz, man nācās nedaudz papildināt, bet mainīt nenācās neko.

Tieši otrādi.

Es tagad esmu stingri pārliecināts par to, ka visas cilvēka radošās idejas pamatvilcienos rodas jaunības gados, cik nu vispār tādam cilvēkam ir dotumu radoši domāt. Es tagad redzu atšķirību starp vecuma gudrību, kas ir liela krietnuma, piesardzības un garas dzīves pieredzes rezultāts, un starp jaunības ģenialitāti, kas ar devīgu roku sniedz cilvēcei labvēlīgas idejas un domas, kaut gan bieži arī nepabeigtā veidā. Jaunība dod cilvēcei celtniecības materiālu un nākotnes plānus, no kuriem pēc tam gudrais vecums ņem ķieģeļus un mūrē celtni, ja tā saucamā vecuma gudrība vispār nenoslāpē jaunības ģenialitāti.

* * *

Dzīve, kuru līdz šim laikam es pavadīju vecāku mājās, maz atšķīrās no parastās dzīves. Es dzīvoju bezbēdīgi, un nekādas sociālas problēmas mani neskāra. Mani vienaudži piederēja pie sīkburžuāzijas, t.i., pie tām aprindām, kas maz ir saistītas ar fiziska darba strādniekiem. Lai cik arī tas nebūtu savādi, bezdibenis, kas pastāvēja starp sīkburžuāziju, kuras ekonomiskais stāvoklis nebija "spīdošs", un starp fiziskā darba strādniekiem, bija nesalīdzināmi dziļāks, nekā to uzskatīja.