Liktenis nolēma, ka par manu dzimšanas vietu kļuva pilsētiņa Braunava pie Innas. Taču šī pilsētiņa ir izvietota uz divu vācu valstu robežas, un to apvienošana vismaz mums, jaunajiem cilvēkiem, bija senlolotais mērķis, kuru jāsasniedz par jebkuru cenu.

Vācu Austrijai noteikti jāatgriežas lielās metropoles ligzdā un pie tam, vadoties ne no saimnieciskiem apsvērumiem. Nē un nē. Ja šī apvienošanās nо saimnieciskā viedokļa būtu nenozīmīga vai arī kaitīga, neskatoties uz to, tā ir nepieciešama. Vienas asinis - vienā valstī! Līdz tam laikam, kamēr vācu tauta neapvienos visus savus dēlus vienas valsts ietvaros, viņai nav morālu tiesību tiekties uz dzīves telpas paplašināšanu. Tikai pēc tam, kad pēdējais vācietis būs atgriezies Vācijas valsts telpā un kad izrādīsies, ka tā nav spējīga pietiekami paēdināt savus iedzīvotājus, objektīvā nepieciešamība dos morālas tiesības, lai iegūtu svešas zemes. Tad zobens sāks spēlēt arkla lomu, asins asaras veldzēs zemi, nodrošinot ar dienišķo maizi nākamās paaudzes.

Tādējādi mazā pilsētiņa man šķiet kā lielā uzdevuma simbols.

Bet arī citā sakarā šī pilsētiņa ir pamācoša mūsu laikmetam. Vairāk nekā 100 gadus atpakaļ šī nepamanāmā ligzda ir kļuvusi par to notikumu arēnu, kuri iemūžināti vācu vēstures anālēs. Mūsu tēvzemi tik smagi pazemojošajā gadā šajā pilsētiņā par savu nelaimīgo un karsti mīlēto dzimteni varoņa nāvē krita nirnberdzietis Johans Palms - profesionāls grāmattirgotājs, aizrautīgs "nacionālists" un franču ienaidnieks. Viņš strikti atteicās nodot savus līdzgaitniekus, kuri ienaidnieka acīs bija galvenie atbildīgie. Tieši tāpat kā Leo Šlāgeters! Francūžu varām viņu tieši tāpat nodeva valdības aģenti. Šīs nodevības dēļ Augsburgas policijas direktoram bija bēdīga slava, un tādā veidā tika radīts mūsdienu vācu varas prototips, kas darbojas Zeveringa kunga aizbildniecībā.