Vācu tautas mocekļu zeltstaru apmirdzētajā nelielajā pilsētiņā, kas pēc asinīm bija bavāriešu, bet pēc valsts piederības -  austriešu, pagājušā gadsimta 80. gados dzīvoja mani vecāki. Tēvs bija godprātīgs valsts ierēdnis, māte nodarbojās ar mājsaimniecību, vienlīdzīgi dalot savu mīlestību starp mums, bērniem. Tikai pavisam nedaudz ir palicis manā atmiņā no tiem laikiem. Ļoti drīz pēc tam manam tēvam vajadzēja pamest šo viņa iemīļoto pierobežas pilsētiņu un pārcelties uz Passavu, t.i., apmesties jau pašā Vācijā.

Bieži vien tolaiku austriešu muitas ierēdņa liktenis bija klejotāja dzīves veids. Pēc neliela laika sprīža tēvs atkal bija spiests pārcelties uz citu vietu, šoreiz uz Lincu. Tur viņš aizgāja pensijā. Protams, tas nenozīmēja, ka vecais aizgāja atpūtā. Kā nabadzīga namīpašnieka dēls viņš no jaunības nepazina sevišķi mierīgu dzīvi. Viņam vēl nebija pat trīspadsmit gadu, kad nācās atstāt Dzimteni. Neraugoties uz savu "pieredzējušāk" tautiešu brīdinājumiem, viņš aizbrauca uz Vīni, lai mācītos amatu. Tas bija pagājušā gadsimta 50 gados. Ļoti smagi, protams, cilvēkam ir izdzīvot ar trīs guldeņiem kabatā, ja nav skaidru cerību un daudzmaz strikti noteiktu mērķu. Kad viņam palika 17 gadu, viņš nokārtoja zeļļa eksāmenus, taču neguva gaidīto gandarījumu. Trūkuma, pārbaudījumu un nelaimju gadi nostiprināja viņā lēmumu par atteikšanos no amatniecības un cenšanos sasniegt kaut ko "augstāku". Ja agrāk laukos viņa mērķis bija kļūt par mācītāju, tad tagad, kad dzīves apvārsnis, pateicoties lielās pilsētas pieredzei, ļoti paplašinājās, par viņa ideālu kļuva valsts ierēdņa amats. Ar sev piemītošo neatlaidību un apķērību, kas rūdījusies trūkumā un ciešanās jau no bērnības, septiņpadsmit gadīgais jauneklis neatlaidīgi centās sasniegt savu mērķi un kļuva par ierēdni. Tēvam šī mērķa sasniegšanai bija nepieciešami 23 gadi. Zvērests, kuru tēvs deva visai savai dzīvei, - neatgriezties uz savu dzimto ciemu agrāk, kamēr viņš nebūs kļuvis par "cilvēku", - tagad bija izpildīts. Mērķis bija sasniegts, taču dzimtais ciems, no kura tēvs aizgāja kā puišelis, tagad viņu neatcerējās. Arī pats ciems viņam bija kļuvis svešs.