Lai arī «Aorai» izskatījās smagnēji neveikls, tas ātri slīdēja uz priekšu vieglajā vējā, un kapteinis to pievadīja tuvu rifam, pirms noenkurojās tur, kur izbeidzas lielās bangas. Hikueru koraļļu sala tikai mazliet pacēlās virs ūdens līmeņa, tā bija sabirzušu koraļļu smilšu aplis simt jardu diametrā, divdesmit jūdžu apkārtmērā un trīs četras pēdas virs paisuma augstākā līmeņa. Milzīgās, dzidrās lagūnas dibenā bija daudz gliemežvāku, un no šonera klāja pāri šaurajam koraļļu rifam varēja redzēt, kā strādā nirēji. Taču lagūnā nebija iespējams iekļūt pat preču šonerim. Labvēlīgā ceļavējā kuteriem izdevās iebraukt pa līkumaino un seklo šaurumu, bet šoneri palika ārpusē un iesūtīja tikai laiveles.

«Aorai» veikli nolaida laivu, kurā ielēca pusducis tumšādainu jūrnieku, apjozušies tikai ar sarkanu drānu ap gurniem. Tie ķērās pie airiem, bet laivas pakaļgalā pie stūres nostājās jauneklis baltās drēbēs, kādas tropu zemēs valkā eiropieši. Viņš tomēr nebija eiropietis. Gaišās ādas zeltainais iedegums up zelta dzirkstīgums acu zilajā mirdzumā liecināja par polinēziešu asiņu piejaukumu. Tas bija Rauls, Aleksandrs Rauls, bagātās Marijas Raulas jaunākais dēls. Viņa mātei piederēja vēl seši tādi preču šoneri kā «Aorai». Pie pašas ieejas lagūnā laiva tika pāri krācei un pār mutuļojošajiem paisuma viļņiem sasniedza lagūnas rāmo spoguli. Jaunais Rauls izlēca baltajās smiltīs un sasveicinājās ar slaidu iezemieti. Vīram bija vareni pleci un krūtis, bet labās rokas stumbenis, no kura vēl dažas collas rēgojās laukā laika gaitā izbalojis kauls, liecināja par satikšanos ar haizivi, kas bija laupījusi viņam iespēju nirt pēc pērlēm un padarījusi viņu par sīku intrigantu un pielīdēju.

— Vai zini, Alek? — bija viņa pirmie vārdi. — Mapuhi atradis pērli — un kādu pērli! Tāda vēl nav redzēta ne Hikueru, ne visās Paumotu salās, nedz arī visā pasaulē. Nopērc to! Viņam tā vēl ir. Un neaizmirsti, ka es tev to pirmais pateicu. Viņš ir muļķis, un tu to dabūsi lēti. Vai tev nav tabaka?