Rauls devās tieši uz būdiņu krastā zem pandana koka. Viņš strādāja pie savas mātes par aģentu, un viņa uzdevums bija apbraukāt visas Paumotu salas un uzpirkt žāvētus kokosriekstu kodolus, gliemežvākus un pērles.

Šai darbā Rauls bija vēl iesācējs, šis bija viņa otrais brauciens, un klusībā viņš raizējās par to, ka neprot novērtēt pērles. Bet, kad Mapuhi parādīja savu pērli, Raulam izdevās apvaldīt pārsteiguma izsaucienu un paturēt sejā bezrūpīgas lietpratības izteiksmi. Pērle viņu pārsteidza. Tā bija baloža olas lielumā, tai bija nevainojama forma, un tās baltums vizmaini atspoguļoja visas apkārtējās krāsas Tā bija kā dzīva. Rauls vēl nekad nebija tādu redzējis. Kad Mapuhi ļāva tai ieslīdēt viņa plaukstā, viņš bija pārsteigts par tās smagumu. Tas nozīmēja, ka tā ir lana pērle. Viņš aplūkoja to uzmanīgi caur palielināmo stiklu. Tai nebija nevienas plaisas, nedz arī kādas citas vainas. Tā bija tik dzidra, ka, likās, tūliņ izkusīs gaisa. Ēnā tā liegi mirdzēja, vizmodama kā maiga mēnesnīca. Tā bija tik caurspīdīga, ka, iemetis glāzē ar ūdeni, viņš tikai ar pūlēm varēja to saskatīt. Tā nogrima tik tieši un ātri, ka viņš tūliņ attiecīgi novērtēja tās svaru.

— Un ko tu gribi par šo pērli? — viņš, veikli tēlodams vienaldzību, vaicāja.

— Es gribu … — Mapuhi iesāka, un aiz viņa, kā ietvarā iekļaudamas viņa tumšo seju, divu sieviešu galvas un meitenes tumšā galviņa mādamas apstiprināja katru viņa vārdu. Viņas bija izstiepušas kaklus, tikko valdīja satraukumu, un acis viņām kāri mirdzēja. — Es gribu māju, — Mapuhi turpināja. — Tai jābūt ar cinkota skārda jumtu un astoņstūrainu pulksteni ar bumbām pie sienas. Tai jābūt sešas asis garai un ar verandu visapkārt. Mājas vidū jābūt lielai istabai un tajā apaļam galdam, bet pie sienas — pulkstenim ar bumbām. Un jābūt — četrām guļamistabām, pa divi katrā pusē lielajai istabai, un katrā guļamistabā jābūt dzelzs gultai, diviem krēsliem un mazgājamam galdam. Bet mājas otrā pusē jābūt virtuvei, labai virtuvei ar katliem, pannām un plīti. Un šī māja tev jāuzceļ manā salā — Fakaravā.