— No kura laika Tefara pārnakšņo svešās mājās? — Nauri balss jautāja.

Mapuhi uzmeta sievai baiļu un pārmetumu pilnu skatienu. Viņas balss bija nodevusi viņus abus.

— Un no kura laika mans dēls Mapuhi atsakās no savas vecās mātes? — balss turpināja.

— Nē, nē, es ne — Mapuhi nav atteicies no tevis, — viņš iesaucās. — Es neesmu Mapuhi. Es tev saku, ka viņš ir lagūnas austrumu krastā.

Ngakura uztrausās sēdus un sāka raudāt. Pinums sakustējās.

— Ko tu dari? — Mapuhi prasīja.

— Es eju iekšā, — Nauri balss atbildēja.

Pinuma gals cēlās uz augšu. Tefara gribēja palīst zem segas, bet Mapuhi viņu nelaida. Viņam vajadzēja kāda, pie kā turēties. Drebēdami pie visām miesām, klabošiem zobiem, acis iepletuši, viņi raudzījās uz pinumu. Bedrē ielīda Nauri — slapja un bez ahu.

— Tu varētu iedot savai vecajai mātei nodzerties, — spoks žēli sacīja.

— Iedod viņai nodzerties, — Tefara drebošā balsī teica.

— Iedod viņai nodzerties, — Mapuhi savukārt teica Ngakurai.

Un viņi abi izgrūda Ngakuru laukā no segas apakšas. Pēc brītiņa Mapuhi, bailīgi palūrējis, redzēja, ka spoks dzer. Kad tas izstiepa trīcošo roku un uzlika uz viņējās, viņš sajuta šīs rokas svaru un pārliecinājās, ka tas nav spoks. Tad viņš izlīda no segas apakšas un izvilka līdzi arī Tefaru. Drīz vien viņi visi klausījās Nauri stāstu. Un, kad viņa pastāstīja par Levi un ielika Tefarai rokā pērli, pat Tefara atzina, ka viņas vīramāte ir dzīvs cilvēks.

— Rīt no rīta, — Tefara sacīja, — tu pārdosi pērli Raulam par pieciem tūkstošiem franču dolāru.

— Bet māja? — Nauri iebilda.

— Viņš uzcels māju, — Tefara atbildēja. — Viņš saka, tā izmaksāšot četri tūkstoši franču dolāru. Bet par tūkstoš franču dolāriem viņš dos mums preces uz kredīta, tas ir, par divi tīkstošiem Cīles dolāru.

— Un vai māja būs sešas asis gara? — Nauri jautaja.

— Jā, — Mapuhi atbildēja, — sešas asis.