— Viņš būs apspriedies ar savu māti, — Mapuhi paskaidroja. — Viņa gan kaut ko saprot no pērlēm.

— Bet tagad mums vairs nav peries, — Tefara žēlojās.

— Toties es samaksāju Toriki savu parādu. Tas tomēr ir tūkstoš divi simti dolāru.

— Toriki ir beigts! — Tefara iekliedzās. — Nekas nav zināms par viņa šoneri. Tas ir aizgājis bojā kopā ar «Aorai» un «Hiru». Vai Toriki tev dos trīs simti dolāru kredīta, kā solījās? Nē, jo Toriki ir beigts. Un, ja tu nebūtu atradis pērli, vai tu tagad būtu Toriki parādā tūkstoš divi simti dolāru? Nē, jo Toriki ir beigts un mirušajiem nekas nav jāmaksā.

— Bet Levi nesamaksāja Toriki, — Mapuhi sacīja. — Viņš iedeva tam papīra gabaliņu, pret kuru Papeetē varētu saņemt naudu. Taču tagad Levi ir beigts un nevar samaksāt;' un Toriki ir beigts, un papīrs pazudis kopā ar viņu, bet pērle pazudusi ar visu Levi. Tev taisnība, Tefara. Esmu paspēlējis pērli un neesmu nekā par to dabūjis. Labāk gulēsim.

Piepeši viņš pacēla roku un ieklausījās. Ārpusē bija dzirdamas tādas skaņas, it kā kāds smagi un ar mokām elpotu. Kāda roka grābstījās ap pinumu, kas aizsedza ieeju.

— Kas tur ir? — Mapuhi iesaucās.

— Nauri, — skanēja atbilde. — Vai nezināt, kur ir mans dēls Mapuhi?

Tefara iekliedzās un satvēra vīra roku.

— Spoks! — zobiem klabot, viņa čukstēja. — Spoks!

Mapuhi seja aiz šausmām kļuva dzeltena. Viņš bailīgi

piespiedās sievai.

— Labā sieviete, — viņš stomījās, cenzdamies pārvērst savu balsi. — Es labi pazīstu tavu dēlu. Viņš dzīvo lagūnas austrumu krastā.

Ārpusē atskanēja nopūta. Mapuhi kļuva mundrāks. Viņš bija pievīlis garu.

— Bet no kurienes tu nāc, labā sieviete? — viņš vaicāja.

— No jūras, — skanēja skumīga atbilde.

— Tā jau es domāju! Tā jau es domāju! — ievaimanājās Tefara, šūpodamās uz priekšu un atpakaļ.