— Klau, mister Hedlij,— viņš kādu vakaru mani uzru­nāja, kad es sēdēju laboratorijā, noteikdams sāļumu mūsu hidrogrāfiskajās zondēšanās iegūtajiem parau­giem,— kā jums rādās, kas vecajam aiz ādas? Ko viņš domā darīt?

—  Manuprāt,— es atbildēju,— mēs darīsim to, ko pirms mums darījis «Challenger» un ducis citu pētniecī­bas kuģu,— atklāsim dažas jaunas zivju sugas un atzīmē­sim jaunas straumes dziļuma kartēs.

—  Nekā tamlīdzīga!— viņš teica.— Ja jūs šitā domājat, jums būs vēlreiz jāmin. Vispirms, kādam nolūkam es te esmu?

—  Gadījumam, ja mašīnas sabojājas,— es ieminējos.

—  Ko nu mašīnas! Par kuģa mašīnām atbild skots Maklarens, inženieris. Nē, ser, kāda nieka tvaika vinčas dēļ Meribenks nebūtu komandējis savu labāko mehāniķi. Ne jau par velti man nedēļā noskaita piecdesmit dolārus. Nāciet līdzi, un es jums atdarīšu acis.

Izņēmis atslēgu no kabatas, viņš laboratorijas diben- sienā atslēdza durvis. Izgājuši pa tām, mēs nokāpām kravas telpas nodalījumā, kurā nebija gandrīz nekā — ti­kai četri prāvi, milzu kastēs iesaiņoti un ar salmiem daļēji piesegti spoži priekšmeti. Tās bija gludas tērauda plāksnes ar bultām un kniedēm gar malām. Katra plāk­sne bija apmēram desmit kvadrātpēdu liela un pusotras collas bieza, ar apaļu caurumu vidū, kura diametrs varēja būt kādas 18 collas.