Lai nu kā, atskaitot ēdamās zivis, dzeloņhaizivis, tintes zivis, medū­zas un nedaudz parasto mālaino sanesu dūņu no okeāna dibena smilšu slāņa, mēs neatradām neko tādu, par ko būtu vērts aizrakstīt uz mājām. Tad mēs apbraucām apkārt Skotijai, uzmetām skatienu Fereru salām un devāmies lejup gar Vaivila Tomsona rifu, kur mums bija vairāk laimes. Pēc tam virzījāmies uz dienvidiem, uz mūsu ceļojuma īsto mērķi — vietu starp Āfrikas kras­tiem un Kanāriju salām. Kādā tumšā naktī gandrīz uzskrējām uz Fuerteventuras sēkļa, taču citādi mūsu ceļojums noritēja bez starpgadījumiem.

Šais pirmajās nedēļās es centos sadraudzēties ar Mara­kotu, bet tas nebija viegls uzdevums. Pirmkārt, viņš vienmēr ir pilnīgi nogrimis domās un bezgala izklaidīgs. Jūs droši vien atceraties, kā Jums bija jāpasmaida, kad viņš lifta zēnam sniedza peniju, domādams, ka atrodas tramvajā. Pusi laika viņš gremdējas pārdomās un diezin vai pat apzinās, kur atrodas un ko dara. Otrkārt, Mara- kots izturas ļoti noslēpumaini. Viņš nemitīgi darbojas ar papīriem un kartēm, kurus, man ienākot kajītē, noglabā. Esmu cieši pārliecināts, ka šim vīram ir padomā kāds slepens plāns, bet, kamēr vien mums būs paredzēts vēl iegriezties kādā ostā, viņš to neizpaudīs. Tāds iespaids man radies, un es pārliecinājos, ka Bills Skenlens ir tais pašās domās.