Rikordēna kungs ielas pusē otrajā stāvā apdzīvoja lielu dzīvokli, bet Dantons apmierinājās ar nelielu mītni, kuras logi bija uz Komersa pasāžas pusi. Abi dzīvokļi bija savienoti, un Rikordēns savam padēlam, jaunajam advokātam, atdeva lielo zāli par uzgaidāmo istabu klientiem, kurus cerēja drīz iegūt. Pagaidām Dantons te ierīkoja savu darba istabu, ieslēdzās tajā ar visu savu garīgo un fizisko spēku un atstāja sievai, bērnam un virtu- venei visu pārējo dzīvokli ar kopējo virtuvi, priekšnamu, guļamistabu un salonu.

Šinīs telpās, kas bija izgreznotas ar Rikordēna kundzes un vecā Šarpentjē ģīmetnēm, Dantons ieveda Maratu. Portreti likās pavirši uzgleznoti, tikai uzskicēti, bet pat tādā veidā tās bija pilnas dzīvības, uguns un ģenialitātes. Šīs gleznas nedaudz stundās tyja veidojis kāds Dantona draugs, jauneklis, vārdā Žaks Luijs Dāvids.

Viss pārējais šajā istabā bija loti vienkāršs. Tikai daži sīkumi ma/liet norādīja uz greznības tieksmi, kā, piemēram, vāzes, lukturi un pcndeļpulkste- nis — tie bija zeltīti. 4

Dantonu mājās visi pazina pēc zvanīšanas. Arī tagad tam steidzās pretim sieva, bērns un suns. Bet kad durvis atvērās un uz sliekšņa parādījās arī viesis, sieva soli atkāpās, bērns sāka raudāt, suns rēja.

Marata seja mazliet raustījās.

—           Atvainojiet, mans dārgais viesi, - sacīja Dantons, — bet jūs te vēl esat svešs un…