— Un es atstāju parasto iespaidu, — papildināja Marats, — neatvainojiet ies, es to zinu!
— Mana mīļā Gabrielc, — noskūpstījis sievu, sacīja Dantons tādā toni, it kā lūgtu piedošanu par kādu vainu, — es satiku šo kungu Palērojālā. Viņš ir ievērojams ārsts, jā, pat vēl vairāk: viņš ir filozofs, un laipni pieņēma manu ielūgumu ierasties pusdienās.
— Mīļais Žorž, ja tu esi aicinājis šo kungu, tad viņš var būt pārliecināts par sirsnīgāko uzņemšanu, tikai bērns un suns nebija uz to sagatavojies…
— Prot saost, kā redzu, — papildināja Marats, — es jau sen esmu ievērojis, — viņš piebilda ar apbrīnojamu cinismu, — ka suņi pēc savas dabas ii ļoti aristokrātiski noskaņoti.
— Vai kāds no mūsu viesiem jau ir klāt? — jautāja Dantons.
— Nē… tikai pavārs.
Pie šiem vārdiem kundze pasmaidīja.
— Vai tu viņam nepiedāvāji savu palīdzību? Jo arī tu, mīļā Gabriele, esi lieliska virtuvene.
— Es to darīju, bet viņš noraidīja manu piedāvājumu.
— Dieva vārdā! Ļausim tam, jo viņš ir savādnieks… Lūk, zvana… Ej, mans bērns, paraugies, kas nāk!
Tad viņš atkal pagriezās pret Mai'atu.
— Te ir viesu saraksts, ko šodien redzēsim pie galda. Kāds jūsu kolēģis, doktors Giljotēns, tad Talmā un Zozefs dc Šenjē, abi nešķirāmie, — Kamills Demulēns, kāds jauns, bet ģeniāls palaidnis, tad… kas tad vēl? Jūs, mana 10* sieva un es, — vairāk neviens.