ir gluži jauns izgudrojums un tik vienkārša… tik vienkārša… ja jūs to redzēsit, tad brīnīsities, kā tik vienkārša lieta seši tūkstoši gadus varēja palikt neizgudrota… Tātad iedomājieties mazu plat­formu kā teātra skatuvīti, uz kuru ved pieci vai seši pakāpieni… Uz šīs plat­formas es uzlieku divus stiprus stabus, lejas galā novietoju mazu kaķa slazdu, kura augšējā daļa ir svabada un tur ciet notiesātā kaklu. Augšā, šķērsām pāri abiem stabiem, atrodas plats cirvis, ko satur virve. Piespiežot atsperi, mēs atsvabinām cirvi, un tas krīt starp abiem stabiem labi ieeļļotā slīdē uz notiesātā kaklu. Acumirklīga asmeņa pieskāršanās — un galva nost!

—   Ka tevi velns, cik asprātīgi! — iesaucās Kamills.

—  Jā, mīļais kungs, — jūsmoja Giljotēns, — un šī operācija, kas šķir dzīvību no matērijas, kas nokauj, izposta, iznīcina, šī operācija ilgst… nu, uzminiet, cik ilgi? Pat ne sekundi!

—  Jā, pat ne sekundi, tas tiesa, — atbildēja Marats, — bet vai jūs arī esat pārliecināts, ka sāpes nav ilgākas par notiesāšanas aktu?

—   Kā gan sāpes var būt ilgākas par dzīvību?

—  Tāpat kā dvēsele pārdzīvo miesu.

—  Jā tā, — atbildēja Giljotēns ar tik tikko manāmu rūgtumu, — pareizi, jūs ticat dvēselei! Jūs tai ierādāt pat zināmu vietu. Jūs meklējat dvēseli smadzeņu audos. Bet atļaujiet man par dvēseli domāt citādāk nekā jūs! Dzīvības mītne jums jāmeklē sirdī, Marata kungs, ne smadzenēs.