Tur notiesāto uzsēdina uz sola. Četrus vai piecus soļus no viņa atrodas smilšu kaudze asins noslēpšanai. Ar vienu zobena cirtienu bende atšķir galvu no rumpja. Un, lūk, es pats savām acīm redzēju, ka tāds ķermenis bez galvas atkal piecēlās, pastreipuļoja dažus soļus un, tikai atdūries pret smilšu kaudzi, atkal saļima… Ja jūs man sacītu, ka jūsu mašīna strādā ātrāk, ka notiesāšana izdarama vieglāk, kā revolūcijas laikā tā labāk pielieto­jama nekā citi veidi, tad esmu ar jums vienisprātis un atzīstu, ka sabiedrībai ar to esat pakalpojis. Bet ka tā ir humānāka, nē, nē, doktora kungs, to es noliedzu!

—   Gan piedzīvojumi pamācīs, mani kungi, kam ir taisnība, — sacīja Giljotēns.

—   Vai jūs varbūt gribat teikt, ka mēs ar jūsu mašīnu izdarīsim praktiskus izmēģinājumus?

—   Bet, mīļais draugs, mana mašīna ir domāta tikai noziedzniekiem… Tātad es gribēju sacīt, ka tās derīgumu varam izmēģināt pie kāda noziedz­nieka galvas.

—   Nu, labi, Giljotēna kungs, tad nostājaties labi tuvu tam noziedzniekam, kura galva kritis zem jūsu mašīnas. Paceļat ātri šo galvu, kliedzat tam ausī to vārdu, kāds tam bija dzīvam esot, un jūs redzēsit, ka viņš atvērs acis un pagriezis tās uz jums, jā, to jūs redzēsit.

—   Neiespējami!

—  Jūs to redzēsit, es saku un varu droši teikt, jo es tā darīju, kā lieku jums darīt, un redzēju, ko ari jūs redzēsit.