Kamills šos vārdus teica ar tik ciešu pārliecību, ka neviens, pat doktors Giljotēns, neuzdrošinājās apstrīdēt sajūtas turpinājumu nocirstās galvās.

—  Bet es vēl arvien nevaru iedomāties šo mašīnu, — teica Dantons. — Paskaidrojiet man vēl, mīļais doktor.

—  Te, — iesaucās kāds jauns cilvēks, kas pa sarunu laiku bija nepamanīts ienācis un piesēdies pie galda, lai uzskicētu Giljotēna aprakstīto mašīnu, — te, — viņš teica, pasniegdams Dantonam skici, — tāda tā lieta izskatas. Vai nu vari to iedomāties?

—  Pateicos, Dāvid, jā, tagad es saprotu… Kā liekas, tad tava uzzīmētā mašīna jau strādā.

—           Jā, — atbildēja Dāvids, — patlaban (ā gatavojas nocirst galvas trim slepkavām. Vienu patlaban tiesā, divi citi gaida sodu.

—            Šie trīs slepkavas bez šaubām ir Kartušs, Mandrīns un Pulaijē? — jautāja Dantons.

—   Nē, šie trīs slepkavas ir Vanlo, Bušē un Vato.

—   Ko tad tie nogalinājuši?

—   Glezniecību!

—           Galds ir klāts! — ziņoja sulainis greznā livrejā, un tajā pat acumirkli atvērās lielās divviru durvis uz Dantona darbistabu.

—   Pie galda, pie galda! — sauca Dantons.

—           Dantona kungs, — Marats teica, — vai jūs man negribētu par piemiņu šai dienai, kad man bija tas prieks ar jums iepazīties, uzdāvināt Davida kunga zīmējumu?

—   Labprāt, — teica Dantons. — Redzi, Dāvid, kā mani aplaupa.

Viņš pasniedza Maratam skici.

—   Nomierinies, — sacīja Dāvids, — es tev uztaisīšu citu.