Kad beidzot zālē valdīja dziļš klusums, Maluē iesāka:
— Mani kungi, es stājos pie grūta uzdevuma; es jums gribu tēlot kādas rases nelaimi, kas liekas apkrauta ar ciešanu lāstiem un tomēr šos lāstus nav pelnījusi. Par laimi visas jūtīgās sirdis ir iestājušās par šo lietu, ko es humanitātes vārdā aizstāvu, un tātad es ceru rast atbalsi, kaut arī manas runātāja dāvanas ir niecīgas.
Vai jums kādreiz ir ienācis prātā, mani kungi, kad pēc labām pusdienām, ērti atsēdušies mīkstos atzveltnes krēslos, jūs dzerat gardo dzērienu — kafiju ar cukuru, pilīti pa pilītei izbaudīdami, — vai jums kādreiz ir ienācis prātā iedomāt, ka šis cukurs un šī kafija, kas jums tādu baudu sniedz, maksā miljoniem cilvēku dzīvības?
Jūs uzminējāt, vai ne, uzminējāt, par ko es gribu runāt? Par tiem nelaimīgajiem Āfrikas bērniem, kam sava dzīvība jāziedo eiropiešu baudkārei, ar kuriem apietas kā ar lopiem un kuri tomēr Dieva un dabas priekšā ir mūsu brāļi.
Piekrītoša murmināšana sadūšoja runātāju. Visi šie elegantie, pūderētie kungi, visas šīs ar špicēm, spalvām un dimantiem apkrautās dāmas ar piekrītošu galvas mājienu pievienojās runātāja uzskatiem, ka viņi ir Kongo nēģeru un Senegālas nēģerieņu brāļi un māsas.