Atgriezies Francijā, Lafajets sacēla vēl lielāku sajūsmu nekā Amerikā. Viņš nāca modē, karaliene tam uzsmaidīja, Franklins viņu iecēla par pilsoni,

Ludviķis XVI — par ģenerāli. Šī popularitāte un ģenerāļa uniforma ļoti labi piestāvēja jaunajam varonim. Arvien to viņam ausīs čukstēja paša patmīlība, un ja tā apklustu, tad sievietes to arvien atgādinātu.

Šinī vakarā ar Lafajetu godā dalījās grāfs Estēns. Par zaudētām kaujām Indijā, kur to divas reizes saņēma gūstā, atlīdzināja Amerika; pēc neizšķirtās kaujas pie Havras, pēc nelaimīgā uzbrukuma Santa Lučiai, beidzot viņš galīgi sakāva komandoru Baironu.

Grāfs Hektors Estēns, pretēji Lafajetam, bija sirmgalvis; tā sajūsma dalījās starp viņu un viņa jauno sāncensi, un tā kā sievietes, it kā slepus norunājušas, vienbalsīgi izšķīrās par Lafajetu, tad jo enerģiskāk vīrieši nostājās Estēna pusē.

No pārējiem klātesošajiem vēl mināms Maluē, kura slavenā grāmata par nēģeru verdzību nupat bija iznākusi un kurš patlaban, kad ienāca Dantons ar Maratu, grasījās kāpt tribīnē un sākt savu priekšlasījumu.

Klusums iestājās drīzāk nekā varēja cerēt; skatieni novērsās no Olimpijas Gūžas un, brīdi klīduši apkārt — vīriešu skatieni no Bearnē kundzes līdz Terēzei Kabarī, sieviešu skatieni no Briso līdz Lafajetam — tie beidzot apstājās pie runātāja tribīnē, kur sagatavojās Maluē.