Viņam piedāvāja iedzert viskiju, bet viņš atteicās no tā,-savilcis seju neviltota riebuma gri­masē. Sērkociņus gan viņš paņēma un tagad varēja vārīt olas. Upes lejtecē O'Braienu aizkavēja pretvējš, un div­desmit četras dienas viņš bija spiests iztikt no olām vien. Par nelaimi, guļot viņš bija pabraucis garām Svētā Pā­vela un Svētā Krusta misijām. Tāpēc viņš vēlāk dedzīgi varēja apgalvot un arī apgalvoja, ka visas runas par misijām pie Jukonas esot tukšas b'lēņas. Tur neesot nevie­nas misijas, un viņš jau nu to zināja vislabāk.

Nokļuvis Beringa jūrā, O'Braiens olu diētu nomainīja ar roņa gaļas diētu un nespēja tikt skaidrībā, kurš no šiem ēdieniem viņam garšo sliktāk. Gada beigās viņu uz­ņēma Savienoto Valstu muitas kuteris, un nākamajā ziemā viņš Sanfrancisko guva panākumus, lasīdams lekcijas par atturību. Sajā darba laukā O'Braiens ir atradis savu aici­nājumu. «Vairieties no pudeles!» — tāds ir viņa lozungs un kaujas sauciens. Viņš liek noprast, ka viņa paša dzīvē pudele ir bijusi par iemeslu lielai katastrofai. Viņš pat piemin, ka pazaudējis savu īpašumu šā sātana kārdinā­juma dēļ, bet klausītāji jauš, ka aiz šā gadījuma slēpjas kāda briesmīga un neatminama ļaundarība, kurā vaino­jama pudele. O'Braiens ir guvis panākumus šajā darba laukā- un ir iemantojis sirmus matus un cieņu karagā­jienā pret stipriem dzērieniem. Bet pie Jukonas Markusa O'Braiena pazušana ir un paliek leģenda. Tas ir sera Džona Franklina pazušanai līdzvērtīgs noslēpums.