Viņa atvēra acis.

Pār viņu bija noliecies vīrs. Izskatījās tā, it kā viņš jau stundām ilgi būtu tur stāvējis un vērojis viņu. Pati nezinādama kāpēc, viņa nespēja paskatīties viņam acīs.

—   Tu atkal sapņoji, — viņš sacīja. — Tu pa miegam runāji un neļāvi man gulēt. Tev katrā ziņā jāiet pie ārsta.

—    Gan jau būs labi.

—    Tu pa miegam daudz runāji.

—    Tiešām? — Viņa pietrūkās sēdus.

Rītausmā istaba bija auksta. Viss tinās pe­lēcīgā krēslā.

—    Par ko tu sapņoji?

Viņai vajadzēja brīdi padomāt, lai atce­rētos. — Kuģis. Tas atkal iznira no debesīm un nosēdās, no tā izkāpa garais vīrietis. Viņš sarunājās ar mani, jokoja, smējās. Tas bija tik jauki.

Misters K. ar roku aizskāra kolonu. Izšļā­cās silta, kūpoša ūdens strūklas; drēgnums pazuda. Mistera K. sejā nepakustējās ne vaibsts. .

—    Un tad, — viņa turpināja, — šis vīrie­tis ar dīvaino vārdu — Nataniels Jorks — sa­cīja, ka es esot skaista, un … un noskūpstīja mani.

—    Ha! — iesaucās vīrs un, zobus griez­dams, strauji novērsās.

—    Tas taču tikai sapnis. — Viņa uzjautri­nājās.

—    Tad citreiz paturi savus muļķīgos sie­viešu sapņus pie sevis.

—    Neesi nu bērns. — Illa atslīga uz pēdē­jām ķīmiskās miglas atliekām. Pēc brīža viņa klusi iesmējās un atzinās: — Es vēl kaut ko atcerējos.