— Uz Zilajiem kalniem? — Satverdama ar roku baldahīna malu, viņa strauji pagriezās.
— Tas man tikai tā ienāca prātā.
— Kad tu gribi braukt? — viņa satraukti jautāja.
— Mēs varētu doties ceļā rīt no rīta. Tu jau zini: kurš putniņš agri ceļas … un tā tālāk, — viņš uzsvērti nevērīgi teica.
— Bet tik agri mēs nekad uz turieni neesam braukuši!
— Nu tad šogad pamēģināsim … — Viņš smaidīja. — Atpūta mierā un klusumā. Tā mums abiem noderēs. Tu jau saproti. Tu taču neesi ieplānojusi neko citu? Tātad brauksim?
Viņa ievilka elpu, brīdi vilcinājās un tad teica: — Nē.
— Ko? — Viņa sauciens izbiedēja putnus. Baldahīns strauji parāvās uz priekšu.
— Nē, — viņa apņēmīgi atkārtoja. — Esmu izlēmusi. Es nebraukšu.
Viņš paraudzījās sievā. Iestājās klusums. Viņa aizgriezās.
Putni lidoja talak — desmit tūkstoši plīvojošu, vēja nestu liesmu.
Uzlēcošā saule, iespīdēdama caur kristāla kolonām, izklīdināja miglu, uz kuras atdusējās Illa. Visu nakti viņa bija karājusies gaisā, balstīdamās uz mīksta miglas paklāja, kas izlija no sienām, tiklīdz viņa atlaidās atpūsties. Visu nakti viņu bija nesusi šī klusā upe kā vilnis laivu. Tagad dūmaka izklīda, migla sēdās arvien zemāk, izmezdama viņu nomoda krastā.