—    111… — viņa čukstēja.

—    Viss kārtībā.

—    Tu esi slims.

—    Nē. — Viņš ar mokām savilka seju gur­denā smaidā. — Es izturējos bērnišķīgi. Pie­dod man, dārgā. — Viņš parupji uzsita vi­ņai uz pleca. — Pēdējā laikā esmu mazliet cās silta, kīipoša ūdens strūklas; drēgnums pazuda. Mistera K. sejā nepakustējās ne vaibsts. .

—    Un tad, — viņa turpināja, — šis vīrie­tis ar dīvaino vārdu — Nataniels Jorks — sa­cīja, ka es esot skaista, un … un noskūpstīja mani.

—    Ha! — iesaucās vīrs un, zobus griez­dams, strauji novērsās.

—    Tas taču tikai sapnis. — Viņa uzjautri­nājās.

—    Tad citreiz paturi savus muļķīgos sie­viešu sapņus pie sevis.

—    Neesi nu bērns. — Illa atslīga uz pēdē­jām ķīmiskās miglas atliekām. Pēc brīža viņa klusi iesmējās un atzinās: — Es vēl kaut ko atcerējos.

—    Ko tad? Nu saki, ko? — viņš uzbrēca.

—    111, tu esi tik nesavaldīgs.

—    Tūlīt izstāsti! — viņš pavēlēja. — Tu nedrīksti neko slēpt no manis. — Pār Illu no­liecās viņa drūmā, bargā seja.