— Nekad neesmu tevi tādu redzējusi, — viņa atbildēja, pa pusei izbijusies, pa pusei uzjautrināta. — Nekā jau tur nebija, šis Nataniels Jorks man teica … viņš teica, ka iesēdināšot mani savā kuģī, pacelšoties debesīs un aizvedīšot uz savu planētu. Nudien smieklīgi.
— Ak, smieklīgi! — Viņa balss kļuva spiedzoša. — Vajadzēja tev pašai dzirdēt, kā tu ar viņu runāji, kā pieglaimojies, kā dzie- daji viņam. Ak dievs, un ta visu nakti… Būtu tu pati dzirdējusi!
— 111!
— Kad viņš nosēdīsies? Kur viņš nolaidīsies ar savu nolādēto kuģi?
— 111, nepacel balsi!
— Pie joda balsi! — Viņš stīvi noliecās pār viņu. — Un vai tavā sapnī… — viņš satvēra viņas rokas locītavu, — vai tavā sapnī viņš nenolaidās Zaļajā ielejā? Atbildi!
— Nu, jā . ..
— Un tas nolika šo pēcpusdienu, vai ne? — viņš turpināja tincināt.
— Jā, jā, man liekas gan, bet tas taču bija sapnī.
— Nu, — viņš strauji atgrūda viņas roku, — labi vēl, ka tu nemelo. Es dzirdēju katru vārdu, ko tu pa miegam izrunāji. Tu pieminēji ieleju un laiku, kad kuģis nosēdīsies. — Smagi elpodams, viņš kustējās starp kolonām kā cilvēks, kuru apžilbinājis zibens uzliesmojums. Palēnām viņš atguvās. Illa skatījās uz vīru, it kā viņš nebūtu pie pilna prāta. Tad piecēlās un tuvojās viņam.
— 111.. . — viņa čukstēja.