Viņu māja ar kristāla kolonām atradās uz Marsa, izžuvušas jūras krastā, un katru rītu tur varēja redzēt, kā misis K. ēd zeltainus augļus, kas aug uz kristāla sienām, kā viņa tīra māju, izkaisīdama magnētiskus putek­ļus, kurus līdz ar visiem netīrumiem pēc tam aizpūta karstais vējš. Pēcpusdienās, kad se­nās jūras gultne gulēja silta un nekustīga, kad pagalmā stīvi slējās vīna koki, kad mazā marsiešu pilsētiņa tālumā bija kā pamirusi un tajā nevērās nevienas durvis, savā istabā varēja sastapt misteru K., kurš lasīja metāla grāmatā, ar pirkstiem viegli skardams hiero­glifu izciļņus, it kā viņš spēlētu arfu. Un no grāmatas, viņa pirkstu izvilināta, skanēja balss, klusa sendienu balss, kas stāstīja par laikiem, kad jūras krastus klājis sarkans tvaiks un senči bruņojušies kaujai ar metāla kukaiņu mākoņiem un elektriskajiem zir­nekļiem.

Misters un misis K. izmirušās jūras krastā dzīvoja jau divdesmit gadus, un viņu priekš­teči šajā mājā, kas gluži kā puķe griezās līdzi saulei, bija mitinājušies desmit gad­simtus.