Misters un misis K. nebija veci. Viņiem bija īstu marsiešu tīrā, brūnganā āda, dzeltenas, monētām līdzīgas acis un klusas, melodiskas balsis. Kādreiz viņiem bija paticis gleznot ar ķīmisko liesmu, peldēties kanālos, kad vīna koki tos pildīja ar zaļganu šķidrumu, un līdz pat ausmai tērzēt sarunu istabā, kur mirgoja zilgani, fosforizēti portreti.
Tagad viņi vairs nebija laimīgi.
Šajā rītā misis K. stāvēja starp kolonām, ieklausīdamās karsto, tuksnešaino smilšu sa- noņā, vērodama, kā tās kļūst līdzīgas dzeltenam, izkausētam vaskam un šķietami viļņojas pie apvāršņa.
Kaut kam vajadzēja notikt.
Viņa gaidīja.
Viņa raudzījās uz zilajām Marsa debesīm, it kā tās pēkšņi varētu saspringt, savilkties un nosviest smiltīs mirdzošu brīnumu.
Nekas nenotika.
No gaidīšanas piekususi, viņa sāka klaiņot gar dūmakā tītajām kolonām. No gropēm kolonu kapiteļos sāka sijāties maigs lietutiņš, atvēsinādams sakarsēto gaisu un aprasinā- dams viņu. Karstā dienā tas bija tikpat patīkami kā iebrist strautā. Pār istabu grīdām zaigodama plūda vēsa ūdens strāva. Varēja dzirdēt, ka viņas vīrs nenoguris spēlē savu grāmatu; viņa pirkstiem neapnika senās dziesmas. Un klusībā misis K. vēlējās, kaut viņš tikpat daudz laika veltītu arī viņai, skautu un glāstītu viņu liegi kā mazu arfu, tāpat kā viņš tagad glāstīja savas apnicīgās grāmatas.