— Ko? … — viņa pacēla balsi.
Viņš kā neticēdams blenza viņā. — Mēs esam no Zemes!
— Man nav laika, — viņa atrunājās.
— Jāsteidz pusdienas, un kur tad vēl tīrīšana, šūšana un viss pārējais. Jums droši vien vajadzīgs misters Ttt. Viņš ir augšā, savā kabinetā.
— Jā, jā, — cilvēks no Zemes, mirkšķinādams acis, nedroši nomurmināja. — Tiešām, pasauciet, lūdzu, misteru Ttt.
— Viņš ir aizņemts. — Un atkal noblāk- šķēja durvis.
Šoreiz klauvējiens bija nepiedienīgi skaļš.
— Velns lai parauj! — kapteinis nošķen- dējās, tiklīdz durvis bija atkal atgrūstas vaļā. Viņa nepaguva ne attapties, kad viņš jau bija priekštelpā. — Kurš gan tā saņem viesus!
— Mana tīrā grīda! — viņa iespiedzās.
— Vienos dubļos! Vācieties ārā! Ja grib ienākt manā mājā, vispirms jānotīra apavi!
Cilvēks neziņā paraudzījās uz saviem dubļainajiem zābakiem.
— Lai nu šoreiz sīkumi paliek, — viņš beidzot noteica. — Tāds notikums! Manuprāt, to vajag nosvinēt! — Viņš ilgi un cieši raudzījās sievietē, it kā mēģinādams viņu pārliecināt.
— Mani kristāla veģi! — viņa iesaucās.
— Ja tie jūsu dēļ būs pārcepuši, — nudien, zvelšu jums ar malkas pagali! — Misis Ttt aizsteidzās pārbaudīt nelielo, svelmaino cepeškrāsni. Tad atgriezās sasarkusi un nosvīdusi. Viņa bija kalsna un žigla kā skudra, ar koši dzeltenām acīm, brūnu ādu un skarbu, metālisku balsi. — Uzgaidiet šeit. Pajautāšu, vai misters Ttt var atlicināt jums kādu brītiņu. Ko jūs īsti gribējāt no viņa?