— Tad tāda izskatās marsiete! — Cilvēks pasmaidīja. — Šis vārds jums, protams, ir svešs. To lieto uz Zemes. — Viņš pamāja uz biedru pusi. — Mēs esam no Zemes. Mani sauc Viljamss, kapteinis Viljamss. Nolaidāmies uz Marsa pirms nepilnas stundas. Otrā ekspedīcija ir klāt! Bija arī Pirmā, taču nezinām, kas ar to noticis. Lai nu kā, bet mūsu mērķis sasniegts! Un jūs esat pirmā marsiete, kuru sastopam!
— Marsiete? — Viņa sarauca uzacis.
— Nu, citiem vārdiem sakot, Saules sistēmas ceturtās planētas iemītniece. Vai ne tā?
— Ābeces gudrība, — viņa atcirta, noskatīdama vīrus no galvas līdz kājām.
— Bet mēs… — viņš piespieda savu tuklo, sārto roku pie krūtīm, — … mēs esam no Zemes. Pareizi, zēni?
— Tieši tā, ser! — pārējie vienā balsī atsaucās.
— Šī planēta ir Tirra, — misis Ttt noteica,
— ja gribat saukt to īstajā vārdā.
— Tirra, Tirra. — Kapteinis smējās līdz asarām. — Tavu brlnum jauku nosaukumu! Bet sakiet, mana dārgā, — kā tas nākas, ka jūs tik lieliski runājat angliski?
— Es nerunāju, es domāju, — viņa noskaldīja. — Telepātija. Sveiki! — Un aizcirta durvis.
Pēc brīža šis briesmīgais cilvēks klaudzināja atkal.
— Kas tad vēl? — atrāvusi durvis, viņa ērcīgi noprasīja.
Kapteinis, redzami apjucis, vēl arvien stāvēja turpat, izmocīdams biklu smaidu. Viņš pastiepa uz priekšu rokas. — Jūs laikam īsti nesapratāt…