—    Divdesmit piecas minūtes, — viņš no­teica. — Jābrīnās, ko gan viņi tur tik ilgi spriež? — Tad piegāja pie loga un paraudzī­jās ārā.

—     Karsta diena, — viens no vīriem iemi­nējās.

—    Jā-a, — pusdienas tveices nogurdināts, novilka otrs. Balsis otrajā stāvā pieklusa un norima. Mājā kļuva kluss kā kapā. Vīri ne­dzirdēja neko citu kā vien savu elpu.

Tā pagāja vesela stunda.

•— Vai tik mūsu dēļ nav notikusi kāda ne­laime? — kapteinis sāka bažīties. Viņš pie­gāja pie viesistabas durvīm un ielūkojās iekšā.

Viesistabas vidū misis Ttt mierīgi laistīja puķes.

—     Man jau šķita, ka esmu kaut ko aizmir­susi, — ieraugot kapteini, viņa iesaucās un iznāca virtuvē. — Piedodiet. — Viņa pa­sniedza tam kaut kādu zīmīti. — Misters Ttt ir stipri aizņemts, — viņa noteica un atkal pievērsās pusdienu gatavošanai. — Jums vispār nemaz nav vajadzīgs misters Ttt, bet gan misters Aaa, — viņa turpināja. — Ejiet ar šo zīmīti uz kaimiņu mājām pie zilā ka­nāla, un misters Aaa jums paskaidros, ko darīt.

—    Mums tas nav jāskaidro, — kapteinis iebilda, atstiepdams biezās lūpas. — Mēs jau to zinām.

—    Papīrs jums ir rokā, kas tad vēl vaja­dzīgs? — viņa bargi noprasīja, likdama no­prast, ka ar to pašu saruna izbeigta.

—    Labi, — kapteinis negribīgi noteica.